Ieskatīties
Žanetes Skarules radošajā dzīvē šis ir piesātināts laiks, norit darbs pie jaunām iecerēm, režisore strādā pie filmas par slēptām sabiedrībām PSRS septiņdesmitajos gados, citi radošie projekti noslēdzas. "Sajūta, ka laiks ir kļuvis ātrāks un arvien vairāk mēs, cilvēki, vēlamies iespēt, un mums arī dota iespēja vairāk dot un izdarīt. [..] Priekš manis patiešām šis laiks, ņemot vērā globālo kontekstu, kas ir bijusi pandēmija, kas ir arīdzan karš, ir licis šajā ļoti dinamiskajā vidē apstāties un paskatīties iekšup," saka Skarule.
Iekšup saskatītais tiek arī nests uz āru, iekļauts mākslā. "Tas, protams, ir intīms process un arīdzan ļoti jūtīgs process, un savā ziņā vienmēr nedaudz riskants process. Bet manā skatījumā vienmēr ir vērts iet virzienā, kas nosaka, ka rezultāts ir nenosakāms. Mani pašu ļoti uzrunā eksperimentālas darbības," atklāj māksliniece. Pēdējā laikā pievēršoties procesam, kad pats process jau ir rezultāts: "Arī "Dziedēšanas sesijas" ir tāds mēģinājums šos iekšējos procesus padarīt publiskus, ar tiem dalīties." Viņas skatījumā dzīve, darbs un attiecības nav nodalāmas, tieši pretēji, arī savus iekšējos pārdzīvojumus viņa cenšas ieadīt radošajā darbībā. Tas palīdzējis apjaust, ka daudzi no mums iekšējās norises piedzīvo ļoti līdzīgi, taču ne vienmēr par to runājam. "Māksla, manuprāt, ir brīnišķīgs medijs, caur kuru mēs varam sarunāties, un sarunāties tādā neuzmācīgā veidā. Nevienu nepamācot, bet drīzāk aicinot ieskatīties, piedzīvot, dalīties un arī nevērtēt," saka Žanete Skarule.
"Dziedināšanas sesijas"
12. oktobrī notikušo performanci Žanete Skarule raksturo kā zūdošu un gaisīgu notikumu bez jebkādiem nosacījumiem, kā tā uztverama vai kas būtu jāpiedzīvo. "Es ļoti izvairījos definēt. [..] manuprāt, tas atbrīvo telpu un iztēli, katram piedzīvot kaut ko savu. Nereti, kad mums pasaka priekšā, kas mums būtu jājūt, mēs vairs neļaujam sev piedzīvot savas autentiskās sajūtas," atzīst māksliniece. Šī bija performance par autentisku pieredzi. Cilvēku emocijas pēc tās bijušas ļoti dažādas – bija cilvēki, kas raudāja, bija, kas smējās, bet katram tā bija sava unikāla pieredze.
Arī telpa, kurā performance notika, bija savā ziņā izaicinoša – no stikla veidota galerija. "Kad mēs kaut ko vērojam, mēs vēlamies palikt tādi kā neredzami, un šeit tas bija gluži otrādi, vērotājs vienlaicīgi kļuva arī par performances dalībnieku, performatoru. Man ir ļoti interesantas šīs pārejas, kurā brīdī mēs esam vērotāji un kurā brīdī mēs performējam, un kā mēs paši pret to attiecamies," saka Skarule. Performance tika veidota tā, lai dalībnieki nepamanītu šo jūtīgo lomu pāreju. Kā analoģiju tam Skarule min mobilos tālruņus un citas ierīces, kurās mēs koncentrējam savu uzmanību, aizmirstot par ķermeni, kurš ir redzams un fizisks.
Virtuālās realitātes dažādās dabas
Viens no svarīgiem performances aspektiem bija virtuālā realitāte, ar to Skarule sastapusies ASV, Kalifornijas Mākslas institūtā studējot filmu režiju. Ceļš uz "Dziedināšanas sesijām" vedis tieši caur sava veida nepatiku pret šo mediju. "Nevarēju priekš sevis atrast, kur šī virtuālā realitāte manī kā cilvēkā raisa patīkamas sajūtas. Manuprāt, tas ir diezgan agresīvs medijs, kas pārņem absolūti visas mūsu maņas un liek mūsu smadzenēm darboties noteiktā veidā. Tas ir ļoti uzmācīgs medijs un varbūt arī ārkārtīgi biedējošs," skaidro māksliniece. "Filmu festivālos, kur ir arī virtuālās realitātes sadaļa, ja tās ir filmas, tad man tas ir pārāk uzmācīgi un nedod man vietu kā skatītājam atkāpties," saka Skarule. Viņa norāda, ka, lai arī izprot virtuālās realitātes izmantošanu, piemēram, sociālos projektos, tomēr neizdodas rast tādu virtuālās realitātes pieredzi, kas ļautu justies droši vai atvērtu jaunas, patīkamas sajūtas, gluži pretēji, līdz šim tā likusi uzmanīties un noslēgties. Tomēr virtuālā realitāte tiek izmantota dažādās nozarēs un veidos. Piemēram, ASV, kur ir ļoti liels skaits cilvēku ar hroniskām sāpēm un depresiju, virtuālā realitāte tiek pielietota ārstēšanā. "Izmantojot šo mediju, teiksim, desmit minūtes dienā, kaut kādā veidā mūsu smadzeņu neironi sāk darboties labvēlīgi, un šī labvēlīgā pieredze liek smadzenēm atcerēties sajūtu, kāda ir, kad nejūtam sāpes. Tas ir ārkārtīgi fascinējošs virziens," norāda Skarule. "Veidojot šo performanci, protams, mēs nepretendējām ārstēt cilvēkus vai pat radīt viņiem patīkamas sajūtas, jo tas arī ir ļoti individuāls process. Šis ir mēģinājums, izpētes darbs, kur mēs varam ar šo mediju aiziet, ja izejas punkts ir labo, pozitīvo sajūtu radīšana un piedzīvošana," atklāj māksliniece.
Virtuālās un iekšējās pasaules
Jautāta par tālākiem plāniem, kā virtuālo realitāti izmantot, kā strādāt ar jauno mediju, kuru tikai iepazīstam, māksliniece norāda, ka ir daudz ideju, virzienu un pieeju: "Šobrīd sadarbojos un konsultējos gan ar kolēģiem ārzemēs, gan arī ar dažiem celmlaužiem tepat Baltijā. Man ļoti interesants ir kļuvis performatīvais aspekts [..] ievēroju, ka šīs miksētās realitātes ārkārtīgi interesantā veidā viena otru ietekmē un darbojas." Iecerēts piesaistīt jaunus māksliniekus šim notikumam un kopā veidot radošas nometnes, lai pētītu un mēģinātu izprast, kas rada labsajūtu un ļauj atvērt iekšējās pasaules. "Mēs runājam par ļoti dažādām realitātēm šobrīd [..] piekļūt šīm iekšējām realitātēm un iekšējam sajūtam, tas ir ārkārtīgi interesants process. [..] Pavadīju vairākus mēnešus Meksikā, kas savā ziņā bija sakritība, tur nokļuvu un paliku ilgāk, kā bija plānots, jo atklāju dažādus veidus, tostarp dažādus rituālus, kas man ļāva piekļūt tuvāk šīm iekšējām, slēptām pasaulēm un iekšējām sajūtām," atceras māksliniece. Viņa vēlas dalīties šajā pieredzē, jo ne visi var aizbraukt uz Meksikas tuksnešiem un džungļiem un piedalīties rituālos, tādēļ dzimusi šī ideja, ka: "jebkurš garāmgājējs, kas dodas garām galerijai, uz brīdi [var] nokļūt nedaudz citā realitātē un sajūtā. Uz brīdi aizmirst par tām raizēm, par tām domām, kas šo cilvēku nodarbina, pirms viņš ir ienācis galerijā."
Savienoties
"Cilvēka klātesamība mani ārkārtīgi fascinē, tas ir kaut kas neatkārtojams un liek visiem iesaistītajiem [..], kas atrodas performancē, būt klātesošiem, būt šeit un tagad, [..] un šī performance rodas no sajūtas, kādu mēs ģenerējam, esot kopā, te nāk iekšā arī meditatīvi aspekti, rituāla aspekti, kas dažkārt var mums sniegt pavisam jaunas un pārsteidzošas sajūtas" stāsta māksliniece. Viņasprāt, tas ir kas tāds, kas šobrīd sabiedrībai trūkst – vienotības sajūta: "Mēs esam katrs savās lietās, katrs savās ierīcēs un katrs savos pienākumos, bet šis performatīvais aspekts ļauj mums savienoties, jo tajā brīdī mums nav citu resursu kā mēs paši."
Pēc pirmās performances interese ir ārkārtīgi liela, tādēļ mākslinieki izjūt teju pienākumu performanci turpināt. Nākamajā gadā tiek plānotas performances Latvijā, sīkāka informācija par to sekos.
