Darbnīca „Baltars” 1920. gados pie Latvijas mākslas debesīm parādījās kā žilbinoša komēta, ātri sadega izplatījumā, bet atmiņai aiz sevis atstāja mirdzošas trajektorijas ceļu. Tā tēlaini „Baltars” darbību raksturo mākslas zinātniece Dace Ļaviņa.
„Baltars” patiešām pastāvēja nepilnus septiņus gadus, bet tās novatorisms teju uzreiz ļoti plaši tika pamanīts gan pašu mājās, gan ārzemēs.
Leģendārajā Parīzes izstādē 1925. gadā „Baltars” ieguva veselas trīs medaļas – divas zelta un vienu bronzas.
Arī šodien „Baltars” unikālos darbus ļoti augstu vērtē, tie ir kolekcionāru medību objekts, par kuriem maksā milzu summas.
Darbu panākumu atslēga ir nacionālo motīvu perfekts savienojums ar moderno mākslu, ko tolaik paveica tādi spoži mākslinieki kā Romans Suta, Sigismunds Vidbergs un Aleksandra Beļcova.
Tikko klajā nākušajā grāmatā Dace Ļaviņa pētījusi gan darbnīcas vēsturi un personības, gan – kas ir pilnīgs jaunpienesums – apkopojusi visus „Baltars” darbus, ko vien šodien vēl ir iespējams atrast
Lai uzietu pēdas priekšmetiem un saprastu to stāstus, Dacei Ļaviņai dažbrīd nācies darboties gluži kā detektīvam. Cītīgi pētīt dažādus arhīvu materiālus, sarakstīties ar muzejiem un kolekcionāriem ārzemēs.
Piemēram, viņu ļoti interesējis divu monumentālo vāžu liktenis, kuras savulaik kā dāvinājumu Afganistānas karalim veidojis Romans Suta. Kā rakstīts tā laika presē – vāzes bijušas tik lielas, ka tajās varējusi ielīst desmitgadīga meitene.
Suta pasūtījumu izpildījis, taču Afganistānas karalis nav atbraucis, un sākotnēji vāzes nonākušas Ārlietu ministrijas īpašumā, bet pēc tam to pēdas pazudušas.
Pēc tā laika preses aprakstiem un fotogrāfijām Dace Ļaviņa pieļāvusi, ka viena no vāzēm varētu būt tā, kas jau kopš 70. gadiem atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) kolekcijā, kam to dāvinājis kosmētikas firmas īpašnieks Daniels Kļaviņš. Pēc ilgākas pētniecības tas arī apstiprinājies.
Ilgstoši pēdas dzītas arī Sigismunda Vidberga servīzei, ko viņš savulaik bija izgatavojis pēc Latvijas ietekmīgā tirgotāja Jēkaba Heimaņa pasūtījuma. Mēģinot skaidrot pazudušās servīzes likteni, Dace Ļaviņa rūpīgi izpētījusi Jēkaba Heimaņa personību un radurakstus.
Grāmatā ir arī stāsts, kā Sevras keramikas muzejā Francijā atradās četri darbnīcas „Baltars” priekšmeti, bet ar Faencas keramikas muzeja Itālijā palīdzību kādā privātkolekcijā tika atrasts vēl viena „Baltars” autora Erasta Šveica ļoti skaistais mākslas darbs – pasteļtoņos veidotais šķīvis ar ostas motīvu.
Virkne slavenu „Baltars” darinājumu gājuši bojā vai pazuduši kara jukās, to vidū, piemēram, ir šķīvis ar nosaukumu „Kino”, kas savulaik atradās Jelgavas muzejā, tāpat Romana Sutas strēlnieku tēmai veltītie darbi.
Mākslas zinātnieces Daces Ļaviņas sastādītais, ļoti apjomīgais „Baltaram” veltītais izdevums atvēršanas svētkus piedzīvos otrdien Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
