Apjomīgais - 664 lappušu biezais - bilingvālais izdevums latviešu un angļu valodā veltīts trimdas kuratora un meilārta mākslinieka Valža Āboliņa (1939–1984) radošajam un intelektuālajam mantojumam un viņa lomai Latvijas mākslas un trimdas vēsturē aukstā kara gados.
Publikācijā iekļautas viņa vēstules, raksti un politiskie komiksi, kā arī mūsdienās tapušas V. Āboliņa laikabiedru un jaunākas paaudzes pētnieku esejas par viņa aktivitātēm Rietumu avangarda mākslā un kultūras sakaru veidošanā ar Latviju.
Šis izdevums ir arī par kultūras komplekso lomu attiecībās starp abām dzelzs priekškara pusēm.
Kaut arī tās it kā bija nošķirtas pasaules, V. Āboliņš bija viens no nozīmīgākajiem kultūras sakaru veidotājiem, kura pārliecības un idejas daudzi uztvēra kā radikālas, lai gan viņu virzīja ideālistiska vēlme caur kultūru veidot pārmaiņas politiskajā realitātē.
Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Ieva Astahovska, kas to veidojusi sadarbībā ar Antru Priedi. Kontekstuālo eseju autori ir Ojārs J. Rozītis, Maruta Šmite, Marks Alens Švēde, Jānis Taurens, Ģirts Zēgners un vācu mākslas zinātnieki Ādams Ellerss, Petra Štēgmane un Barbara Štraka. Izdevuma dizainu veidojis Aleksejs Muraško, un tas tapis ar mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Kā sarunā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" norādīja grāmatas sastādītāja, mākslas zinātniece Ieva Astahovska, grāmatas mākslinieciskā veidola autors Aleksejs Muraško uzskatījis, ka grāmatai jābūt kā vēstulei no pagātnes šodienas lasītājam. Liekas, ka tas arī ir izdevies, katra grāmata ir kā vēstule, ko saņem katrs tās lasītājs arī burtiskā nozīmē, jo grāmatas vāks ir aploksne, kurā ir viena Valža Āboliņa vēstule.
Mākslinieka laikabiedrs Jānis Borgs pastāstīja: “Tas bija 70. gadu sākumā, kad viņš bija atbraucis pirmo reizi uz Rīgu kopā ar pavārmākslas ģēniju Edvīnu Pāsu. Viņš automātiski nonāca Kultūras komitejas aprūpē, un Kultūras komitejai bija programma tādiem fruktiem, un frukti tika atvesti uz lietišķo skolu, kur mācīju kompozīciju tolaik. Atdeva paskatīties, kā Rīgas mākslas skolā māca bērniem.”
Viņš atzīst, ka Āboliņš vairāk atradies vācu vidē.
“Latvietība viņam bija “aiz borta”. Tas nenozīmē, ka viņš bija mazāk nacionāls. Daži nespēj to savienot.
Viņš valkāja prievītes, dzintariņus, vāciešus "uzdzina kokā", jo uzstāja, lai tiek ievērotas visas mīkstinājuma zīmes viņa uzvārdā. Tā jābūt uzrakstītam un izrunātam, nekādas vācu atrunas nelīdzēja,”
atcerējās Borgs.
Arī Astahovska uzsvēra, ka latvietība māksliniekam bijusi svarīga: “Pats raksta, ka puse dzīves noritēja vācu avangarda kūsājošā politisko notikumu vidē, otra – piederēja trimdas lokam. Droši vien tāpēc arī grāmata ir tik bieza un bagātīga, jo slāņi klājas pāri. No vienas puses, viņš bija 1968. gada jaunatnes revolūcijas vidū aktīvs, bet visu vairāk vērsa caur teorētisku interesi, viņu ļoti interesēja kritiskā teorija – Valters Benjamins, Teodors Adorno.”
Valdis Āboliņš piederējis jaunajam vilnim, kas pārskatīja iepriekšējās konservatīvās vērtības; to visu mākslinieks vēlējās mainīt trimdas sabiedrībā un kļuva par trimdas revolucionāru.
“Viņš bija ļoti spilgta personība, bija pretrunīgs, jo atradās pretrunā daudz kam, ko konservatīvā latviešu trimdas sabiedrība uzskatīja par pareizu. Viņš bija integrējies un daudz panācis vācu avangarda mākslas pasaulē, vienlaikus viņš šo garu, šo kreiso domāšanu bija centies ienest latviešu trimdas sabiedrībā. Un viņš bija atradis sev domubiedrus,” savā redzējumā par Valda Āboliņa politiskajiem uzskatiem un to ietekmi uz viņa radošo darbību dalījās arī žurnālists Juris Kaža.
Valda Āboliņa saites ar Latviju un sešdesmito gadu kreisā novirziena nianses komentēja kādreizējais Eiropas latviešu jaunatnes apvienības aktīvists, publicists un literāts Ojārs Jānis Rozītis.
“Valdim droši šķita un viņš daudz smēlās kreisumu, viņš sajuta, ka tas bija lūzuma laiks. Līdz ar to tas ir neapzināti motivējis, jo kreisums jātver plašākā nozīmē kā radikāla domāšana. (..) Viņš meklēja atbildi, kur viņš šajā pasaulē, gan Rietumu pasaulē, gan plašajā kontekstā, ieskaitot Latviju, atradīs savu vietu,” atzina Rozītis.
Rozītis uzskata – galvenais motors, kas Āboliņu dzina, bija kreisumā dzīvojošais radikālisms, tieksme izanalizēt lietas līdz pēdējām sīkumam.
“Tas bija jauns kreisumus, kas integrēja estētisko teoriju, psihoanalīzi, literatūras teoriju Mēģinājums skatīties visaptveroši.
Tas arī izpaužas Valda vēstulēs, lai tās atkostu, ir jāzina vismaz tik daudz, cik zināja viņš. Tas ir ellīgi daudz,” teica Rozītis.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā ''SURVIVL KIT'', laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā ''Kochi-Muziris'' biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, ''Manifesta'', Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.
