Tagad noslēpuma plīvurs tiks pavērts daudz plašāk, jo mākslas vēsturnieks Zigurds Konstants sarakstījis monogrāfiju par Georgu Šenbergu, kas 15.martā piedzīvos atvēršanas svētkus. Zigurds Konstants ir viens no pavisam retajiem cilvēkiem, kuram izdevies pierunāt Georgu Šenbergu uz intervijām un iepazīt viņu daudz dziļāk arī kā personību.
Stāstot par māksliniekiem, mēs bieži vien bez liela pamata bārstāmies ar vārdiem – izcils un savdabīgs, bet attiecībā uz Georgu Šenbergu šie vārdi ir pat ļoti pamatoti – ir pārliecināts mākslas vēsturnieks Zigurds Konstants. Kā apliecinājums tam būs arī viņa sarakstītā apjomīgā monogrāfija.
Aptuveni 500 lappusēs līdzās tekstam bagātīgi iekļautas arī Šenberga darbu reprodukcijas, viņa fotoportreti, kas ir liels retums, kā arī ļoti īpatnējie, šifrētie domu pieraksti, kas arī Šenbergam bija ļoti raksturīgi.
Šenbergs gleznojis ainavas, klusās dabas, bet visvairāk portretus un aktus. Nekad savus darbus nav labojis, bieži vien atgriezies pie tiem atkal un atkal, klājot virsū jaunus slāņus. Viņa darbi stipri atšķiras no citu latviešu gleznotāju veikuma, teju katrā jaušams kāds rēbuss vai mīkla un tāda kā gluži vai netverama ārpus laika sajūta. Savu atšķirību apzinājies arī pats mākslinieks, reiz viņš to atklājis sarunā ar māsīcu, stāsta Zigurds Konstants:
„Viņa stāstīja, ka jaunībā viņš viņai rādījis savus darbus, un viņa apmulsusi, jo tie viņai šķituši pietiekoši pārdroši, un tad viņš teicis – nu, tu tos nesapratīsi, jo es esmu 21.gadsimta mākslinieks. Viņu saruna, protams, notika 20.gadsimtā. Tā kā viņš pats sevi tvēra tādā jau nākotnes skatījumā”.
Tam, ka Šenberga talantīgais novatorisms viņa dzīves laikā salīdzinoši maz tika novērtēts, bija vairāki iemesli, bet, iespējams, pats galvenais – mākslinieka noslēgtais, savrupais raksturs.
Viņš burtiski rāvās prom no atpazīstamības, viņa princips bija – tikai nekļūt populāram, kas varētu traucēt viņa radošajai brīvībai. Tikai pa retam kādam izdevās pierunāt viņu uz interviju, viens no tiem bija Jānis Rokpelnis, taču saruna izvērtās ļoti savdabīga, jo mākslinieka sievai Beatai nācās uzņemties tulka lomu.
„Tas notika tā, ka Georgs bija savā telpā pie atvērtām durvīm, un viņš būtībā runājās ar Beatu un viņa bija tā kā tulks un starpnieks. Tādas lietas domādams neizdomāsi, tas var notikt tikai dzīvē,” saka Zigurds Konstants.
Tāpat neiztiekot bez savdabībām, pašam Zigurdam Konstantam tomēr veicās jau daudz labāk. Ar Šenbergu viņš tikās aptuveni 10 reižu, un ilgstošo sarunu gaitā noslēgtais mākslinieks atvērās un atklājās pavisam citāds nekā bijis virspusējais iespaids par viņu, atveras Konstants:
„Kad viņš sarunā ar mani atvēra sevi, tad viņš bija ļoti kategorisks, pat pārsteidzoši, un daudziem māksliniekiem nebūt ne glaimojošs. Tur visi spriedumi bija strikti, no kuriem viņš pat nedomāja atkāpties.”
Kategoriskumu un pašpārliecinātību Georgs Šenbergs savukārt paturēja sevī, kad izgāja publiskajā telpā. Satikts izstāžu atklāšanās Zigurdam Konstantam viņš savā izturēšanās manierē atgādinājis japāni:
„Viņa sejā bija tāds viegls smaidiņš, nedaudz sakumpusi tā figūra, un tad, kad tikās, viņš tā kā viegli klanījās. Tā klanīšanās man ļoti atgādināja japāņu izpausmes. Un tādu es viņu vienmēr atceros. Bet tajās garajās tikšanās reizēs, tur viņš visu šo klanīšanās toni pilnīgi nometa kā bruņas, kā masku”.
Bez bruņām, sarauktu pieri, it kā mazliet dusmīgs un domās iegrimis, Georgs Šenbergs redzams arī fotogrāfijā, kas ievada Zigurda Konstanta monogrāfiju.
Ļoti interesanta tās daļa ir arī Šenberga tā sauktās domu fiksācijas. Tās ir lapas, kurās šifrētā veidā mākslinieks ar dažādiem simboliem, zilbēm un citām zīmēm atspoguļojis savas domas uz papīra, un kas arī ietver sevī ļoti interesantus rēbusus, rāda Konstants:
„Te es esmu trīs domu fiksācijas parādījis atšifrētā variantā. Un grāmatai pievienojis vēl citas, neatšifrētas domu fiksācijas, lai lasītājs, kuram tas interesē, pēc mana parauga varētu palauzīt galvu, lai redzētu, ko tur var izlobīt”.
Zigurda Konstanta monogrāfija „Georgs Šenbergs” atvēršanas svētkus piedzīvos 15.martā Mūkusalas mākslas salonā.
