"Šis lielais darbs ir tas, kurā es pamanīju atsauces uz Daugavu, uz Ķīpsalu, uz akmeņiem, kas ir Balasta dambī. Un no šī darba veidojās arī visi pārējie darbi," Vidvuds Zviedris stāsta par gleznu, kas saucas "Peldētava". Tas ir abstrakts darbs, tāpat kā visa viņa māksla, bet vienā brīdī viņš pats atskārtis, ka tajā intuitīvi ietvēris noskaņu gammu, ko viņā raisījusi dzīve Ķīpsalā. Šīs vietas kopējā atmosfēra, viņa regulārās peldes Daugavā visos gadalaikos. Mākslinieks stāsta: "Tajos darbos ir gan tā upe, gan tas miers, gan tā noskaņa, gan arī kaut kas baiss reizē, jo arī Daugava reizēm ir diezgan neparedzama, tajā ir liela straume. Bet tad arī parādījās formas, kas ir tieša sasauce ar šo vietu. Akmeņi, upe, ūdensplūsma. Izstādē ir arī viens skulpturāls darbs, kas ir kāpnes, kas ieiet Daugavā. Un pie tām ir novietots viens liels akmens. Tieši tā, kā tas ir šeit pie Daugavas uz Balasta dambja."
Kāpnes izstādes kontekstā ir daudznozīmīgs simbols, viena no nozīmēm ir arī drošais patvērums gan peldētājam Daugavā, gan cilvēkam, kurš meklē ceļu atpakaļ uz mājām. "Tā ir arī drošības sajūta," skaidro Vidvuds Zviedris. "Kad tu esi tajā upē, ir liela straume, un tu esi papeldējis tālāk, tad tu skaties uz šīm trepēm, uz to mazo izbīdījumu, kas ir virs Daugavas, kā uz tādu sava veida glābiņu. Tā ir kā drošības sala, uz kuru tev atgriezties. Un tu tiec līdz tām trepēm, un viss – esi ārā. Var jau būt, ka tas sasaucas arī ar atgriešanos Latvijā pēc 25 gadiem ASV.
Tās trepes jau arī būtībā ir tādas savas mājas, drošības sala, ko nekas nespēj aizvietot."
Pēdējo pusotru gadu dzīvojot Latvijā, peldes Daugavā visu cauru gadu ir kļuvušas par Vidvuda Zviedra rituālu. Uz to viņu iedvesmojis Ķīpsalas mājas kaimiņš. Amerikā mākslinieks nekad to nedarīja un nekad nebija redzējis darām nevienu citu. Turklāt viņam vislabāk patīk peldes tieši aukstajā laikā: "Patiesībā es peldu retāk vasarā, jo tad pat vairs nav tik interesanti. Ūdens ir silts, nāk daudz cilvēku. Man patīk tas rituāls, kad tas ir kluss, ar sevi vienatnē. Un labākie mēneši ir, kad ūdens ir vēss, auksts. Rudenī, pavasarī."
Uz Ameriku Vidvuds Zviedris aizbrauca 18 gadu vecumā studēt Detroitas Mākslas koledžā, un kā pats saka – aizķērās tur 25 gadus. Viņam bija aktīva mākslas dzīve, viņa glezniecību pārstāvēja "McCormick" galerija Čikāgā, bija izstādes Čikāgā un vēl citviet Amerikā un pasaulē, bet tā īsti iedzīt saknes Amerikā viņš tomēr nespēja. Vienmēr zināja, ka atgriezīsies Latvijā, bet beidzot to reāli izdarīt palīdzēja meitas piedzimšana. Latvijā ar sievu Madaru gleznotājs atgriezās 2020. gada pavasarī, kad meitai bija aptuveni gadiņš.
"Mūsu meita Elza parādīja ceļu," atzīst Vidvuds Zviedris. "Mēs bijām nolēmuši pamest Čikāgu, bet īsti nezinājām, kur doties. Un, kad mums piedzima Elza, jā, viņa būtībā parādīja ceļu. Tā ka, ja kāds šaubās, ko darīt, tad paļaujieties uz saviem mazajiem bērniem."
Ģimene vēlējās, lai Elza izaug Latvijā, tāpat viņiem ļoti svarīgi bija – būt tuvāk dabai: "Šeit viss ir mierīgāk, klusāk, kaut kādā veidā cilvēcīgāk. Tie Amerikas apmēri, tā intensitāte, arī tā vardarbība, kas tur valda, būtībā visa tā sakāpinātība, kas ir ASV, – es to vairs negribēju.
Es gribēju pilnīgi citu dzīves kvalitāti."
Visus daudzos gadus Amerikā Vidvuds Zviedris ļoti piedomājis, lai saglabātu tīru un labu latviešu valodu, kaut arī lielākā dzīves daļa viņam aizritējusi tieši starp amerikāņiem: "Manā gadījumā, es domāju, ka tā vispirms ir ļoti liela cieņa pret valodu. Tad arī cieņa pret sevi. Man liekas, ka valoda – tas ir kaut kas sakrāls, svēts, ja tā var teikt. Kaut kas ļoti būtisks un mūs nosakošs. Ja to zaudē, tad būtībā cilvēks aiziet citā vidē, citā domāšanā, citā kultūrā. Un es, protams, vienmēr apzinoties, ka es esmu latvietis un ka es būšu atpakaļ, pat nevarēju iedomāties, ka es varētu kaut kādā veidā nonicināt valodu. Es pat vienmēr par to ļoti piedomāju, lai atrastu pareizos vārdus vai nelietotu amerikānisko izteiksmes veidu vai akcentus."
Prieks par talantīga mākslinieka piepulcēšanos ķīpsaliešu saimei ir Lipkes memoriāla valdes priekšsēdētājam Mārim Gailim, interesanti, ka viņa kolekcijā jau ir Vidvuda Zviedra vectēva – marīnista Aleksandra Zviedra darbs. Māris Gailis stāsta: "Man ir īpašs prieks, ka mūsu muzejs nostiprina savu vietu kā tāds Ķīpsalas kultūras centrs, kur notiek visādas lietas – koncerti, izstādes. Nu, un, protams, Vidvuds ir ķīpsalietis. Mēs satikāmies tepat Lipkes muzejā, kur Vidvuds bija atnācis apskatīties, kas te notiek. Izrādās, viņš te dzīvo. Ir pārcēlies atpakaļ dzimtenē, par ko prieks. Un – mākslinieks. Man ir viņa vectēva bilde pie sienas, tātad vārds bija zināms, un tad bija interesanti redzēt, ko mazdēls dara. Mēs tagad varēsim apskatīties, kad apmeklēsim izstādi."
Vidvuda Zviedra personālizstāde "Peldētava" Žaņa Lipkes memoriālā apskatāma līdz aprīļa nogalei.
