Keramiķim Pēterim Martinsonam – 90: viņa pēdas Daugavpilī kļūst arvien redzamākas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Tieši pirms 90 gadiem, 1931. gada 28. janvārī, Daugavpilī dzimis izcilais latviešu keramiķis Pēteris Martinsons (1931–2013). Pilsēta atzīmēs viņa jubileju: ne vēlāk kā rudenī paredzēts atklāt Marka Rotko mākslas centra jauno sektoru – Martinsona māju.

“Man ir laimējies runāt ar mākslinieku – man ar viņu bija liela intervija grāmatai “Latgalē dzimušu mākslinieku dzīvesstāsti. Pēteris Martinsons”, kuru Rotko centrs izdeva 2015. gadā. Mēs runājām trīs stundas; grāmatā centos saglabāt Pētera runas veidu. Viņš runāja lēni, pārdomāti, dažkārt ilgi meklēja vārdus. Viņam bija laba humora izjūta. Pirmajā brīdī varēja šķist, ka viņš nav īpaši sabiedrisks, taču cilvēki pie viņa tiecās. Meklēja kontaktus. Martinsons iemantoja simpātijas ar zināšanām un dzīves pieredzi. Viņš bija ļoti slavens keramiķis, viņu pazina dažādās valstīs, viņš vadīja seminārus ASV un Eiropā, turklāt nepārtraukti mācījās, pārņēma citu pieredzi. Viņš vienmēr bija kustībā. Prata novērtēt apkārtējo pasauli visdažādākajās izpausmēs – kalni (aizrāvās ar alpīnismu), jūra, mazpilsētas; viņu iedvesmoja daba. Martinsons bija neparasts un harizmātisks,” Rus.lsm.lv pastāstīja Marka Rotko mākslas centra galvenā krājuma glabātāja Zane Melāne.

Šajā grāmatā Martinsons daudz ko atceras, arī bērnību Daugavpilī. Viņa vecāki, kuri bija no Smiltenes puses, iepazinās Daugavpilī, kur bija ieradušies darba meklējumos. Ģimenē audzināja trīs bērnus – Pēterim bija vecākais brālis Zigurds, dzimis 1929. gadā, un jaunākā māsa Mirdza, dzimusi 1937. gadā.

“Paps strādāja kā pārdevējs Armijas ekonomiskajā veikalā, un mamma strādāja kā ierēdne Komercbankā. Mēs dzīvojām Raiņa ielā, tika īrēts dzīvoklis. Tas bija koka mājā. Tanī brīvajā laikā, no darba brīvajā laikā, vecāki pietiekoši daudz uzmanības veltīja bērniem, saviem bērniem, ģimenei. Un vasarās īrēja kādu istabu pie zemniekiem Daugavpils apkārtnē, velosipēda brauciena attālumā. Mēs arī it kā bijām spiesti iet pie tiem saimniekiem [strādāt], iet līdzi viņiem kaut kur tajos darbos un tanī dienas ritmā. Nu un tad, kad sasniedz desmit gadus, tad brālis gāja ganos jau.

Lai gan mālus mīcījis es esmu bērnībā, ganos iedams. Es zināju, kur saimniecei vistas zogas dēt olas, un tad es ņēmu olas uz ganiem līdzi, jo saimniece nezināja tās vietas, un tad es iemīcīju olas mālā un cepu ugunskurā, jo es biju lasījis [Aleksandra] Grīna “Zemes atjaunotājus”, un tur bija pēc mēra laikiem palikuši (kā viņi tur izdzīvojuši) viens puika un meitene. Un tagad viņi saiet kopā un tad (…) nu, viņiem arī kaut kas jāsāk ēst un iztikt, un pirmais, ko viņi noķer, ir ezis. [Ezi] izķidā un iemīca mālos, un cep ugunskurā. (…) Un vienu reiz [kādā Daugavpils pagalmā] bija ari leļļu teātris. Kā krieviem ir tādi “kapustņiki”. Tas man atstāja iespaidu, un es uztaisīju leļļu teātri savu. Es gāju no vecās spēkstacijas, no elektrostacijas, tur bij’ tāda maza, maza upīte, kur tecēja ūdens arī ziemā, un tur bija, tajos krastos, tur bija arī sarkanais māls, un es tur ņēmu mālu un mīcīju. Uztaisīju galvas lellēm no māla, tās izkaltēju un izkrāsoju ar akvareļu krāsām. Nu jā, un tad es biju lugas rakstnieks, es biju mākslinieks, es biju aktieris. (…) Nu es, man patīk kaut ko līmēt, lipināt no papīriem. Es taisīju maketus tā kā mājas, un, kad nāca kādi ciemiņi, teica: “Nu, dēls būs mākslinieks!” Un es teicu: “Nē!” Tika daudz lasīts, un var jau būt, ka kaut kādu grāmatu iespaidā [gribēju kļūt] par kaut kādu meža cilvēku (…) mežsargu vai mežzini, vai kaut ko tādu,” atminas Martinsons.

Viņš atceras arī tēva stāstu par to, kā pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Armijas ekonomiskajā veikalā ienākušas divas padomju virsnieku sievas un ilgi sajūsminājušās par emaljētu naktspodu ar osiņu, cik tas skaists, un spriedušas, ko gan tajā domāts gatavot.

Karš palicis atmiņā ar ugunsgrēkiem un lielu kolonnu  ebreju, kuri dzīti dambja virzienā. Tas bijis šausmīgi, atceras Martinsons.

1944. gadā ģimene uz visiem laikiem atstāja Daugavpili, bet 2013. gadā visā pasaulē pazīstamais mākslinieks Pēteris Martinsons dzimtajai pilsētai uzdāvināja lielu savu darbu kolekciju.

Tūlīt pēc tam tika sākts runāt par to, ka bijušajā cietokšņa pulvera noliktavā jāizveido Martinsona māja. Tagad būvniecības un restaurācijas darbi ir finiša taisnē.

“Tas būs mūsu jaunais sektors. Precīzu atklāšanas datumu pagaidām nosaukt nevaru, tāpat kā nevaru pateikt, kāds būs atklāšanas formāts. Izstāžu telpai būs divas daļas. Pirmā daļa – Pētera Martinsona darbu pastāvīgā ekspozīcija. Jā, pastāvīgā, taču laiku pa laikam mēs kaut ko mainīsim. Tas ir kā ar Marka Rotko oriģināldarbiem – tie vienmēr ir mākslas centrā, bet tie tiek mainīti. Izmaiņas piesaista apmeklētājus, un vispār mākslai jābūt dzīvai un mainīgai. Otrā daļa būs keramikas izstādes, kas tiks mainītas, tajās varēs apskatīt dažādu mākslinieku darbus.

Bijušajā pulvera noliktavā atrodas vannas, kurās Pirmās republikas laikā tika skābēti gurķi un kāposti. Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija nolēma saglabāt šīs vannas, nevis tās demontēt, mums bija nedaudz jāmaina projekts, jāatrod kompromisa risinājums. Tiks noņemtas vannu priekšējās sieniņas, lai izvietotu īpašu sastatņu plauktus, uz kuriem aiz stikla atradīsies nelieli keramikas priekšmeti,” pastāstīja Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka.

Daugavpils pašvaldības vecākais eksperts projektu jautājumos Artjoms Mahļins, kurš vada Martinsona mājai veltīto projektu, apliecināja Rus.lsm.lv, ka objekts vērs durvis ne vēlāk kā šā gada rudenī.

Rus.lsm.lv pateicas Marka Rotko mākslas centra galvenajai krājuma glabātājai Zanei Melānei par palīdzību šīs publikācijas tapšanā.

Post scriptum vietā: Pēteris Martinsons. Biogrāfijas elementi

Pēteris Martinsons dzimis 1931. gadā Daugavpilī. 13 gadu vecumā kopā ar vecākiem aizbraucis no dzimtās pilsētas, jo Otrā pasaules kara laikā nodegusi māja, kurā ģimene dzīvojusi. 1950. gadā Martinsons beidzis Alūksnes ģimnāziju. 1951. gadā iestājies Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātē. 1957. gadā beidzis augstskolu, iegūstot arhitekta specialitāti. 60. gados aizrāvies ar veidošanu no māla, viņa pirmā izstāde notikusi 1964. gadā un tūlīt pat guvusi panākumus latviešu keramiķu vidē.

Vēlāk Martinsons vadījis Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu, 1992. gadā ieguvis mākslas maģistra grādu. Viņš bijis Latvijas Arhitektu savienības un Mākslinieku savienības, kā arī Starptautiskās Keramikas akadēmijas Ženēvā biedrs.

Piecdesmit radošās darbības gados Martinsons piedalījies starptautiskās izstādēs Baltijas valstīs, ASV, Francijā, Vācijā, Polijā. Viņa personālizstādes notikušas daudzās Eiropas valstīs, ASV un Krievijā.

1988. gadā Martinsonam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums, gadu iepriekš viņš apbalvots ar medaļu “Par darba varonību”. 2001. gadā, jau neatkarīgajā Latvijā, Martinsons apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru.

Izcilā mākslinieka darbi glabājas daudzās galerijās un muzejos Latvijā un ārzemēs.

Marka Rotko mākslas centram Martinsons uzdāvināja vairāk nekā 300 keramikas un 24 grafikas darbus; pēc mākslinieka nāves viņa radinieki papildināja šo kolekciju ar vēl gandrīz 300 darbiem, kā arī ar fotogrāfijām, skicēm un mākslinieka personiskajam lietām. Kopš 2013. gada mākslas centrs 29. jūnijā (Pēterdienā) rīko Martinsonam veltītu piemiņas pasākumu. 2016. gadā I Latvijas Starptautiskās keramikas biennāles laikā pirmo reizi notika “Martinsona balvas” pasniegšana Latvijas un ārzemju keramiķiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti