Ar Liepājas keramiķi Daci Grīnbergu sarunāju tikšanos laikā, kad viņa vada nodarbību bērniem ar īpašām vajadzībām. Bērni viņu sauc mīļi – par Dacīti. Sirsnīgā pirmssvētku noskaņā viņi ar pirkstiem lipina Lieldienu zaķus. Zaķi sanākuši bezrūpīgi, jo pārlikuši kāju pār kāju.
Dace stāsta, ka šie bērni nav īpaši jāmotivē. Viņi visu dara ar atvērtām acīm, priecājoties par katru izdošanos. Ar biedrību „Dižvanagi” viņi kopā piedalās arī svētīgā darbā, veidojot keramikas ziedus mūziķa Mārtiņa Freimaņa «Lietusdārzam». Tā arī pati māksliniece priecājas par savu arodu, bez kura savu dzīvi viņa nevar iedomāties. Lieldienām viņa radījusi keramikas olas, vienu par otru krāšņāku: «Tur ar caurumiņiem man ir tāda balta ola. Tad ir tumši zaļa ar bērna sejiņu. Ola ir pilnības simbols, visa sākums, arī bērns ir cerības, sākums. Spirāle ir cikliska attīstība. Atjaunošanās, kas notiek Lieldienās.»
Uz vienas no keramikas olām sildās arī ķirzaka: «Ķirzaka ir gaismas simbols. Tā kā viņa katru gadu met ādu, viņai arī ir atjaunošanās nozīme. Krāsai varbūt ir mazāka nozīme, drīzāk formai, bet, jā, piemēram, balts – nevainība, tīrība, nāk gaišums. Saule uzvar tumsu. Zaļais – pavasara, cerību krāsa.»
Jautājot par Liedienām, Dace saka, tās ir sajūtas. Sajūtas, kas Lieldienās ierodas ar bērnības atmiņām, protams, tām ir saistība ar olām:«Tajā laikā, kad es biju maza, Lieldienas nevarēja svinēt, bet mēs vienmēr mājās esam krāsojuši olas. Es pati arī krāsoju. Man bērni ir lieli, un es saku, ka vairāk nekrāsošu, kam man tik daudz vajag, bet vienmēr tās trīsdesmit tomēr tiek nokrāsotas. Es krāsoju iepriekš, parasti sestdienas vakarā, lai svētdienas rītā pēc baznīcas ir Lieldienu brokastis.»
Māksliniece darbošanos keramikā salīdzina ar meditāciju, kurā pazūd laiks. Tā arī, veidojot keramikas olas brīnumus Lieldienām, process iepriecina pašu, bet iznākums silda citu dvēseles.
