Starptautiskais grafikas festivāls “Printmaking IN”, kas radies Igaunijā 1998. gadā un Latvijā notiek jau piekto reizi, šogad Rīgā mājvietu radis Latvijas Mākslinieku savienības namā.
Biedrības “Grafikas kamera” valdes priekšsēdētāja, festivāla kuratore Ieva Nagliņa stāsta: “Šogad festivāla tēma, kas vieno visas trīs izstādes ir “Vertikālā robeža”, un tā sauc arī šo galveno izstādi, kur ir Baltijas mākslinieku darbi. Šai lielajā izstādē varam redzēt, ka grafika lielā mērā var izkāpt no klasiskajām robežām, klasiskajām asociācijām – var būt melnbalti, lineāri, oforta vai kaut kādu citu tieši uz papīra tapuši mākslas darbi, [bet] tas var būt arī digitāls attēls, telpisks attēls.”
Latviju mākslinieku grupas izstādē pārstāv divi mākslinieki – Artūrs Virtmanis un Ilze Lībiete – ar lielformāta darbiem, kas tapuši šeit uz vietas, Latvijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē.
“Darbi tapa ļoti ātri, divu stundu laikā vienā dienā, lai nepazūd tas nervs, tā sajūta, ko es gribu ar savām emocijām pateikt,” atklāj grafiķe Ilze Lībiete. “Ko es ar šiem darbiem gribēju pateikt? Ir svarīgi, kad tādā kontrastā grafika top ļoti lēni – ir sagatavošanas process, jāsagatavo plate, jāsagatavo papīrs, jāsamitrina, tad forma jāsagatavo, jādrukā – viss ir lēni. Man gribējās, lai tas ir ātri un lai ir tas nervs. Ir cilvēki, kas saka: “Kas jums tas ir? Vai tie ir hieroglifi, vai to var izlasīt, vai var iztulkot?” Nē, nekas tāds, tā ir tīri emocionāla lieta, kura tā rodas, un tur es neko nevaru padarīt.”
Visas trīs izstādes vienojošā tēma “Vertikālā robeža” grafikas vizuālajā valodā meklē līnijas, kas mūs vieno vai šķir – gan uzskatos, vērtībās un gaumē, gan arī izskatā vai aizspriedumos.
Varbūt tieši vertikālā robeža ir tā, kas savieno un apvieno, neskatoties uz ierobežojumiem.
Festivāla kuratore Ieva Nagliņa turpina: “No Igaunijas mēs esam uzaicinājuši lielmeistaru, vecmeistaru Tenīsu Lānemā, kā arī apvienības “Non Grata” pārstāvjus Anonymous Boh un Taje Devilgirl – igauņu autori, kuri atpazīstami ar šiem segvārdiem. Un no Lietuvas māksliniece Vaiva, kura strādā oriģināltehnikā, autortehnikā.”
Dānijas mākslinieku grupas izstādes tēma atvasināta no jēdziena “dzīvotne”, savukārt pats nosaukums "Ha-BiBi-TaT" ir cieņas izrādīšana divdesmitā gadsimta pirmās puses dadaistu kustības rotaļīgajai pieejai mākslas radīšanā. Tas ietver arī atsauci uz arābu vārdu “habibi”, izrādot romantisku interesi.
“No vienas puses, grafika ir sarežģīta ar to, ka ir daudz dažādas tehnikas, skatītājs varbūt reizēm pat apjūk, bet, no otras puses, nav jau reizēm svarīgi, kādā tehnikā tas ir izpildīts. Ienāk jaunās tehnoloģijas, savulaik tā bija digitālā druka, foto, video, tagad ir 3D printeris, vispār digitālā māksla, kas pastāv tikai internetā. Un tad varētu likties, ka tas ir kaut kāds drauds klasiskajām tehnikām, bet tā nebūt nav, jo īstenībā mākslinieki, pirmkārt, turpina un arī atgriežas ik pa laikam, un arī jaunie mākslinieki pievēršas klasiskajām tehnikām,” spriež Ieva Nagliņa.
Savukārt Mākslinieku savienības nama augšstāva Kamergalerijā aplūkojama divu zem segvārdiem slēptu autoru ilustratoru izstāde, kuri gadsimtu mijā darināja zīmējumus tolaik populārajā attēlu apstrādes programmā “Ms Paint”. Skatītājs var arī piesēst pie vecā datora un kaut ko pats uzzīmēt.
