Kas ir performance, un kā tā top? Novērotājas dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Es esmu māksliniece Gundega Evelone, un mani ļoti interesē, kā strādā un rada citi mākslinieki. Šoreiz esmu nolēmusi sev un LSM lasītājiem atklāt, kā tas notiek Latvijas Performances mākslas centrā, lai, vairākas dienas klātesot, saprastu, kas ir performance un kā tā top.

Dzimšanas diena

Parasti uz dzimšanas dienām aicina tad, kad ir jau diezgan labi sapazinušies, un, tā kā ar Latvijas Performances mākslas centru jau kādu laiku esam tīri labu paziņu statusā, mana atrašanās šeit nav gluži nejauša. Paralēli citām savām radošajām aktivitātēm esmu arī performanču māksliniece, un ik pa laikam esam viens gar otru "norīvējušies". No otras puses – tā kā esmu nolēmusi šai nedaudz noslēpumaini aizplīvurotajai domu biedru grupai veltīt savas tuvākās dienas un ar to iepazīstināt plašāku lasītāju loku, tad drīzāk Performances centra četru gadu jubilejas ballīte kompozicionāli pareizāk iederētos kā manas reportāžas fināls. Taču dzīve ir interesanta, un es, kāpjot pa Miera ielas 15 iekšpagalma nama stāvajām kāpnēm, no sākuma uzstājīgi mēģinu iekļūt nepareizajās otrā stāva durvīs (kur notiek Performances centra kursu nodarbības), kur esmu bijusi jau agrāk, lai atklātu, ka nesen bijusi vērienīga paplašināšanās. Tagad performancēt (un svinēt dzimšanas dienas) var arī bēniņu stāvā.

Tās ir mājīgam dzīvoklim līdzīgas telpas, kur ieeja atļauta tikai zeķītēs. Gaiši neitrālas sienas, visur mīksts grīdas segums un interjerā eleganta japāņu stila ietekme. Tā kā pazīstu tikai dažus, no sākuma liekas, ka šis ir gaužām privāts pasākums – cilvēki pamazām sarodas, novelk kurpes un pasniedz dāvanas un groziņcienastus. Visus, šķiet, saista kāda man vēl nezināma, sirsnīga radniecība, kas pamazām atklāsies vakara gaitā. No sākuma cenšos paslēpties aiz sava fotoaparāta, bet Laura, Laine un Simona man neļauj kautrēties un ātri iesaista kopējā burziņā.

Viņas ir četras – Laine Kristberga, Simona Orinska, Laura Feldberga un Anna Maskava, kas, pieslēdzoties plašākai atbalsta grupai, veido Performances centra kodolu. Laine Kristberga ir Latvijas Performances mākslas centra direktore. Viņa ir mākslas zinātniece un performances pētniece, kas ieguvusi doktora grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, apskatot performances žanru Latvijas vēlīnajā padomju periodā. Paralēli Performances centra vadīšanai Laine pasniedz vairākās Latvijas augstskolās. Simona Orinska – buto māksliniece, mākslas terapeite, horeogrāfe un pieaugušo izglītības un mākslinieku rezidenču centra "MĀ TELPA" (kas arī bijis viens no Performances centra iedīgļiem) izveidotāja un vadītāja. Tieši Simona ir Latvijas mērķtiecīgākā buto mākslas virzītāja. Tiem, kam šis zemi skanošais vārds joprojām ir svešs – tulkojumā "solis tumsā" – tā ir pēckara gados Japānā radusies dejas un avangarda mākslas forma, kas caur īpašu kustību metodi atklāj cilvēkā slēptās bezapziņas tēlus.

Laura Feldberga ir māksliniece un dizainere, kas performancē pakāpeniski ienākusi no grafiskās mākslas lauka. Viņa gan Performances centrā vada lekcijas, gan veido tā grafisko dizainu, kā arī pati intensīvi piedalās tā performatīvajā darbība. Savukārt māksliniece Anna Maskava ir fotogrāfe un centra digitālā satura autore. Arī savā radošajā praksē viņa pievēršas performances un tās dokumentācijas savstarpējām attiecībām. Tā šis spēcīgo sieviešu četrstūris veido fundamentālu un lineāri virzītu Latvijas Performances mākslas centra pamatu, kas gan rosina un kustina šī žanra vietējo mākslas scēnu – piemēram – ik gadu organizējot vērienīgo starptautisko performances festivālu "Starptelpa". Tas arī fiksē un sistematizē citus Latvijas sporādiskos performanču uzliesmojumus. Tāpat Simona, Laura un Laine gan šajās telpās, gan arī Latvijas Mākslas akadēmijā jau vairākus gadus vada īpašus performances mākslas kursus, kuros šis radošais process metodiskā veidā tiek atklāts jebkuram interesentam.

Atpakaļ pie dzimšanas dienas ballītes. Ar skaļiem aplausiem telpā ierodas enerģiskā māksliniece Anna Maskava, un viņai rokās ir īpaša svētku dāvana. Tas ir ierāmēts un ar sarkanu bantes pušķi rotāts klimata aktīvistu marša plakāts "STOP ECOCIDE", kas ir atbraucis līdzi no Ņujorkas – pavisam nesenās un iespaidīgās Performances centra viesošanās aizokeānijā. Vai es gribu dzirdēt, kas īsti notika Ņujorkā, man vaicā Laura. "Protams, ka gribu," es atbildu, un drīz vien mums pievienojas arī citi liecinieki un dalībnieki.

Ņujorka

Septembra beigās pamanīju, ka manu sociālo tīklu slejās netipiski bieži sākusi parādīties Ņujorkas lokācija. Papētot vairāk, atklājās, ka vaininieki ir Latvijas Perfomaces mākslas centra dalībnieki, kuru delegācija devusies uz ASV pārstāvēt Latviju starptautiskajā Baltijas Mākslas festivālā "Volume up!". Tas nozīmē, ka veselas trīs nedēļas "Grace Exhibition Gallery" pēc kārtas katra Baltijas valsts atklāja septiņu dienu intensīvu kultūras programmu. Baltiešu viesošanos kūrēja leģendārais Als Paldroks no apokaliptisko vēstnešu igauņu performanču grupas "Non Grata". Mūsējiem iekrita 19.–25. septembris, un tā ietvaros varēja klausīties gan lekcijas, gan skatīties video liecības par pašmāju performances scēnu un, kas pats svarīgākais – Ņujorkas laiktelpā dzīvē redzēt četrus emocionāli piesātinātus latviešu mākslinieku darbus. Ar perfomancēm uzstājās Laura Feldberga, Arvis Kantiševs, Irita Tīlane-Pakalniņa, kā arī Simona Orinska, un, lūk, neliels ieskats redzētajā un fotografētajā, lai raksturotu pasākuma atmosfēru un atklātās tēmas:

Erotiski sarkanā tērptā – no pirkstu galiem cimdos līdz aizpogātai augstākajai krekla podziņai – Irita Tīlane-Pakalniņa performancē "BLUE" uzdod fundamentālo jautājumu "Kas es esmu?". Meklējot atbildi, viņa mainās un pamazām izģērbjas. Viņas identitāte nav stingri nostiprināta, tā lēnām transformējas, estētiski atbrīvojoties no viena apģērba gabala pēc otra. No vienas puses, tas ir juteklisks striptīzs, no otras, smeldzīga konfrontācija ar sevi visu skatītāju priekšā.

Iritas Tīlanes-Pakalniņas performance "BLUE"
Iritas Tīlanes-Pakalniņas performance "BLUE"

Laura Feldberga "Grace" galerijā radījusi "Drošo telpu". Pēc Krievijas postošā iebrukuma Ukrainā daudzi no mums ir redzējuši vai pat paši piedalījušies kamuflāžas tīklu pīšanā. Der jebkāda veida tīkls, kurā jāiesien neitrālas krāsas auduma pavedieni. Bet kas notiek, ja mēs maskējam nevis kaujas tehniku, bet radām šo paslēpto telpu starp diviem cilvēkiem? Performances laikā divus baltus kreklus – divus abstraktus indivīdus savieno šāds aizsargtīkls, un skatītāji kopā ar mākslinieci iekšpus un ārpus tīklojuma ar auduma strēmelēm padara to arvien blīvāku un saistītāku.

Lauras Feldbergas "Drošā telpa"
Lauras Feldbergas "Drošā telpa"

Zāles vidū atrodas augstas kāpnes. Pie tām puskrēslā spoži izgaismots mākslinieks Arvis Kantiševs, izmantojot ļoti dažādas vokālās tehnikas – rīkles dziedājumi, bītbokss, dažādas tonalitātes – veido dialogu pats ar sevi. Viņš jautā tai savas personības daļai, kas kā sociāli nevēlama ir tikusi apspiesta: "Vai tu esi daļa no manis vesela un man tevi jāpieņem, vai arī labāk iztiksim bez?" Katra mākslinieka tobrīd radītā skaņa ir intuitīva impulsa raisīta. Performances noslēgumā viņš, izmeties kails, ātri uzskrien pa kāpnēm un atkal laižas lejā, lai tad pavisam pazustu aiz kulisēm.

Arvis Kantiševs
Arvis Kantiševs

"Tur viņa nāk, mana brīnišķīgā pasaule" – tā nosaukta Simonas Orinskas buto mākslā balstītā skatuves performance. Viņas rokās ir jaudīgi simboli – Lielvārdes josta, valsts himna, svētku vainags, un, papildinot to ar meistarīgu kustību valodu, māksliniece apšauba ārējās pasaules autoritātes. No sākuma viņa ir sintētiskā, nedabiskā vidē, lai, iemiesojoties dažādos tēlos un noskaņās, pamazām ieietu savā iekšējā, tīrā un skaidrā mikrokosmosā. Atmosfēra ir piesātināta kā laiks pirms vētras, lai drīz skatītāju priekšā piedzīvotu savu statiskās enerģijas izlādi.

Simonas Orinskas performance "Tur viņa nāk, mana brīnišķīgā pasaule"
Simonas Orinskas performance "Tur viņa nāk, mana brīnišķīgā pasaule"

"Bija tāda sajūta, ka Ņujorkā ir iespējams viss" – tā man stāsta mākslinieces. Dzeltenie takši, žurkas, Centrālparks. Tas nekas, ka Performances centra delegācija dzīvoja puspagrabiņā pie šosejas – pilsētas enerģija mutuļoja arī tur. Līdz ar to dabiski, ka pilnīgi nejauši sanāca nokļūt un arī uzreiz superefektīgi iesaistīties vides aktīvistu maršā pret dabas iznīcināšanu (no turienes tad arī atceļojis iepriekš ovācijām sveiktais plakāts "STOP ECOCIDE"). Nevis vienkārši iet ar dusmīgu seju un tekstiņu rokās, bet, pārvēršoties par glemroka košumā tērpto performances grupu "Animist", patiešām vizuāli piesaistīt garāmgājēju uzmanību vides problēmām. "Apstādiniet ekocīdu" – "Animisti" bļāva un ar anarhistiski svaigu zibeņošanu vicināja panciski plīvojošus karogus.

Atpakaļ Rīgā, ballītē

...Pamazām es saprotu, kādas tieši "radniecības" saites saista visus šeit sanākušos – tie ir gan kursu absolventi, gan citi mākslinieki, radi un draugi, bet viņi visi ir kādreiz piedalījušies kādā centra veidotā performancē. Piemēram, šie divi kungi, kas smejoties rotē starp bariņiem, dāsni visiem piedāvājot šampanieti. Viņi galīgi neizskatās pēc māksliniekiem, bet reiz kādā festivāla priekšnesumā par tādiem tapuši – pārģērbti par ārstiem, viņi kādai ar medu noziestai māksliniecei klāt lipināja krāsainas tabletītes. Ir arī citi, kas paši nav bijuši starmešu gaismā, bet pašaizliedzīgi palīdzējuši, rakstījuši, turējuši, nesuši un veltījušies. Laikam, ja tu kopīgi piedzīvo to intīmo un suģestējošo performances neverbālās saiknes mirkli, tad tu paliec ģimenē uz mūžu. Tā arī es ar savu dzērienu pārvietojos no vienas šūniņas pie otras un noklausos par nesenām performancēm, kurās neesmu ne bijusi, ne piedalījusies, bet tāpat aizrautīgi jūtu līdzi. Es vienkārši zinu, kā tas ir, kad tu TO DARI, un tev rokas tiek noberztas līdz asinīm vai iejaucas garāmgājēji, vai kaut kas krīt un notiek pavisam neplānoti, bet tu tāpat turpini, jo esi iekšā procesā pavisam citā apziņas līmenī.

Drīz tiekam aicināti uz otro stāvu, jo kā tad Performances centra dzimšanas diena bez pašām svētku performancēm. Pirmais uzstājas slavenais un spriganais dragkings Emmanuele Lampā ar priekšnesumu "Mailo neatnāca, bet Emmanuels gan", kas, metot no sevis nost vienu "Adidas" treniņtērpu kārtu pēc otras, izspēlē maskulīni atlētiskus vingrinājumus. Publika sajūsmā spiedz un ūjina, un beigās tiek novilkts tik daudz, cik prestižā vīriešu apakšveļas reklāmā.

Tad diemžēl tiek paziņots, ka nākamais mākslinieks ir saslimis, bet tas nekas. Viņa vietā piesakās enerģisks un reizē galants džeks no pēdējās skatītāju rindas (tas pats iepriekš minētais tabletīšu dakterītis). Viņš publiski rādīšot špagatu. Es atļaujos to skaļi apšaubīt, bet tad pēc mākslinieka pasūtījuma zibenīgi kāds internetos atrod "Rammstein" "Du Hast", un straujā palēcienā notiek neticamais – "Špudūks!", un zāles vidū mums ir vīriešu dzimuma špagats. Tā laikam ir straujākā performance, ko savā mūžā esmu redzējusi, un publikā atkal vētrainas emocijas.

Tad pēc garākas socializēšanās pauzes, kuras laikā viesi jau paspējuši ieņemt tādas stratēģiskas sarunu vietas kā virtuve, labākie dīvāni un kāpņu telpa, visi tiek aicināti uz trešo ballītes performanci. Krāsainu pikseļu piebērtā telpā slīd spīguļotu deju guru grupa "Gurnu grozītāji" – ar vīraku un spalvām viņi aicina cilvēkus iekustināties. Publika gan nav pārāk jāvilina – drīz visi sāk dejot. Arī es kādu brīdi aktīvi ļaujos spraigajiem ritmiem un tad dodos uz savu pirmspēdējo autobusu.

Nodarbību diena

Mani jau brīdina, ka šī būs gara diena, bet es esmu nolēmusi visam klātbūt un izpētīt, kā tieši notiek performances kursa nodarbība. Mani interesē, kā iespējams metodiski apgūt šo tik netveramo mākslas veidu, kurā tik nozīmīga loma ir acumirkļa izjūtai un improvizācijai. Es pati pie tā esmu nonākusi caur citiem vizuālās mākslas veidiem, un mana radošā pieeja performancei šķiet atšķirīga no tā, ko es esmu redzējusi te. Tieši tāpēc esmu sagatavojusies gandrīz astoņas stundas no vietas uzmanīgi vērot, piefiksēt un analizēt.

Šī ir tikai sezonas otrā nodarbība kursā, kas oficiāli gari nosaukts "Personiskās pieredzes transformācija ķermenī, darbībā un objektā" un notiek reizi mēnesī. Šoreiz grupu veido sešas sievietes vecuma grupā 30+. Attiecīgi katra no viņām ir jau ar savu īpašu dzīves pieredzi un motivāciju, kāpēc šeit būt. Vairākas no dāmām esmu jau pamanījusi Performances centra dzimšanas dienas ballītē. Šodiena sadalīta četros blokos. No sākuma Laine turpinās stāstījumu par performances vēsturi, tad nāks kustību daļa, ko vadīs Simona. Pēc atpūtas pārtraukuma Laura iepazīstinās ar, vienkāršoti runājot, performances kompozīcijas mācību, un nobeigumā nervus kutinošākā daļa – dalībnieces atrādīs savus pirmos mājasdarbus, ko pēc tam arī kopīgi apspriedīs.

Telpu, to pašu, kur iepriekš ballītē dejojām, piepilda liega ziemas gaisma un lēns rīta miers. Dāmas, uz grīdas sēžot un pledos satinušās, salipušas gar baltajiem radiatoriem, jo ir diezgan vēss. Es pati cenšos atrast savu pozīciju tā, lai visu labi redzētu, knipsētu ar foto aparātu un veclaicīgi pierakstītu piezīmju blociņā, taču lai nekādi netraucētu ar savu klātbūtni. Laine rāda prezentāciju, un mēs esam ielēkušas mākslas vēsturē kaut kad ap 20. gadsimta 20. gadiem. Tad plosās dadaisti, un performance, kurai vēl tālu līdz atsevišķam mākslas veidam, pamazām sāk šķilties modernisma auglīgajās putās. Arī man pašai to visu ir interesanti dzirdēt, jo esmu šī žanra autodidakts, kuram trūkst strukturētu, lineāru teorijas zināšanu. Tad "Bauhaus" "Triadisches Ballet" dīvainie video un pamazām tiekam līdz septiņdesmito sākumam, kad kāds saņemas un nosauc performanci vārdā, un līdz ar to tā sevi beidzot pašapzinās.

Tagad pauzīte. Nelielā blakus telpas aliņā tiek vārīta tēja, un dalībnieces pārspriež gan ballītē redzēto, gan atklāj šo to par sevi. Es iesaistos sarunā. Var just, ka viņas visas šodien ir satikušās vien otro reizi, un ir neliela bikluma sajūta, kad vēl nezini, kas īsti sēž tev pretī un cik daudz vari atklāties. Šobrīd kursa grupa vēl nav sakodusies, vēl nesajūt viena otru, bet pagaidiet tikai nedaudz!

Kustību daļa. Sanākam atpakaļ izvēdinātā telpā, un Simona lūdz dalībniecēm nostāties aplī. Iedrošinoša audio celiņa pavadībā jāsāk ar izstaipīšanos un iesildīšanos, un tas nozīmē, ka iekustināts tiek pilnīgi viss, sākot ar kāju pirkstiem un beidzot ar apakšžokli un sejas muskuļiem. Stāvot blakus un vērojot, sajūtos diezgan stīva. Tālāk Simona mierīgā balsī (viņa vispār runā ļoti rāmi, klusināti) aicina dāmas izveidot kustību, ko nodot tālāk blakus stāvošajai. Tas un turpmākais notiek bez mutiskas, verbālas vienošanās – svarīga ir tikai ķermeņa valoda. Seko vēl vairāku norādījumu kāpinājums, un te jau pēkšņi dalībnieces dinamiskā kustību virpulī ir pārņēmušas visu telpu. Viņām ir brīvi jāpārvietojas stāvus, sēdus, guļus, un ik pa brīdim sasvstarpēji jāsaskaras. Kāda nosauc šo vingrinājumu par "slinkajiem tārpiem", un visas sāk sirsnīgi smieties. Šajā brīdī es pamanu pārsteidzošas pārvērtības. Ņemot vērā, cik viņas vēl pavisam nesen blakus telpā bija svešas un viena no otras distancētas, tad ir ārkārtīgi strauji ir notikusi grupas dinamikas maiņa. Viņas ir tuvas, nebaidās viena otrai pieskarties, ir izslāpušas pēc aktīvas darbības, un tiek pārrauta barjera. Drīz ir jāizveido "lielā čupa", kurā viņas smiedamies sakrīt melnu roku un kāju ņudzeklī.

Nākamais uzdevums ir atrast sev partneri un veidot kāpinātu kustību dialogu. Tas nozīmē, ka viena ko "pasaka", bet otra turpina. Tiek izspēlētas arī variācijas, ka kustība ir jākāpina, vai tieši otrādi – tai jāatrod antonīms. Skan būkšķi, plikās pēdas pret koka grīdu, un dalībnieces smejas, jo nevar jau saprast, kurš kurā brīdī ir ņēmējs, kurš devējs. Simona visu uzmanīgi vēro ar distanci, neiejaucoties, vien dodot pa kādam uzmundrinošam norādījumam. Vēlāk viņa man saka: "Man ir ticība, ka cilvēks aug ar atbalstu un mierīgos apstākļos. Reizēm tikai ir vajadzīgs iedrošinājums." Beigās katrs pāris bez vārdiem ir izspēlējies, un tikai pašas zina, kas starp viņām tik tikko ir noticis.

Tagad jau sarežģītāk – jāsadalās pa trīs un vingrinājuma laikā jāizmanto jau iepazītā kustības kāpināšana vai tieši pretējās atrašana, lai pēc tam šīs pretrunas sakausētu vienā elementā. Tā ir kā prāta spēlē, kuras laikā ir uzmanīgi jāvēro un jākombinē. Šoreiz process neiet tik plūstoši, un dalībniecēm bieži ir jāapstājas un jālūdz atkārtot. Tas viss mūs aizvirzījis pie nodarbības nopietnākās daļas – nelielu performanču sagatavošanas. Katrai grupiņai ir 5 minūtes, un tad bez paskaidrojuma tiek izspēlētas mazas kustību skices. Pēcāk vērotāji mēģina izprast tikko skatīto, un tikai tad tiek atklāts, kas patiesībā te parādīts. Ainiņas ir dinamiskas, aktīvas, šajā drošajā telpā sievietēm nebaidoties atklāties arī netipiskās grimasēs un leņķos. Viena no viņām vēlākā sarunā paziņo: "Es te nāku noskaņojusies. Dzīve ir īsa. Ja es esmu nolēmusi te būt, tad esmu tik, cik vien varu."

Tagad garā atpūtas pauze. Es izeju ārā pasalt un nedaudz izvēdināt galvu. Drīz arī klāt Laura ar 100 slaidu prezentāciju, lai pēc iespējas plašāk parādītu performances un to iekļaujošas telpas sadarbības iespējas. Es viņai saku, ka tas ir šausmīgi daudz, bet viņa atrauc, ka tā tik vien būs, lai piepildītu pusotras stundas nodarbību. Kad atkal visas esam kopā nelielajā zālītē, tad vēlreiz sākam ar iepazīšanos – Laurai šogad tā ir pirmā kursa nodarbība. Katra no dalībniecēm arī pastāsta, kāpēc viņas ir šeit, un vienojošs elements šiem dažādajiem motīviem ir vēlme pēc pašrealizācijas un iespējas atkal saklausīt savu iekšējo es. Tālāk metamies performances kompozīcijā, un attēli uz sienas mainās raitā ritmā. Praktiski visi no rādītajiem piemēriem ir uzņemti Performances centra festivāla "Starptelpa" laikā, kas notiek tepat Rīgā. Tas ir jaudīgs, vairāku dienu notikums vasaras sākumā, kurā iespējams šo žanru iepazīt ļoti intensīvi un daudzveidīgi. Klausoties Lauras stāstītajā un rādītajā par tādām performanču vietām kā skatuvi, pielāgotām telpām, ikdienišķu vidi un visbeidzot izdomāto teritoriju mūsu pašu galvās, dalībnieces lielām karotēm tiek barotas ar informāciju par teju neierobežotām, radošām iespējām, ko piedāvā veiksmīga laika, telpas un konteksta kombinācija. Kursa noslēgumā arī viņām pašām būs iespēja kā pilnvērtīgām māksliniecēm piedalīties "Starptelpā".

Ir pagājušas jau gandrīz septiņas stundas kopš nodarbību sākuma, un beidzot pienācis laiks mājasdarbiem. Klusiņām var dzirdēt tādas frāzes kā "es jau neesmu līdz galam neko izdomājusi" un "iepriekš pamēģināju tikai dažas minūtes", taču tā ir tikai tāda satraukuma kliedēšanas runa. Patiesībā, kā vēlāk redzēšu, katra no dāmām šo uzdevumu gatavojusi ļoti pārdomāti, un, lai arī tā ir tikai neliela kustību skicīte, tā ir pirmā, ko viņas šeit rāda un kurā sevi atklāj. Uztverot jūtīgo atmosfēru, kādu brīdi šaubos, vai vispār fotografēt vai ne, taču izlemju to darīt, jo ne jau viss tiks publicēts. Kā jau iepriekš garāmejot pieminēju, te ir, kā tagad trendīgi teikt, "safe space" – drošās vietas zona. Klusinātā gaismā katra no sešām mums izspēlē savu ainu – bez vārdiem, tikai kustībā un ar emocionālu spriegumu. Kādai varbūt tas ir tikai vingrinājums, bet citai nopietna un godīga atzīšanās, ko drīkst arī nepaskaidrot, bet ko tik ļoti bija nepaciešams kādam pastāstīt.

Garā nodarbību diena ir beigusies, un tās dalībnieces pamazām dodas prom. Es gan vēl palieku, jo tagad sarunāta intervija ar Performances centra pamata trio. No novērotājas pārtopu aktīvā iztaujātājā, un mēs vēl ilgi runājam, kas tā tāda performance vispār ir un kā tajā māksliniekam mākslas vārdā sevi nejauši nenobeigt.

Laine Kristberga, Laura Feldberga un Simona Orinska
Laine Kristberga, Laura Feldberga un Simona Orinska

Valkīru mēģinājums

Klāt jauna performatīva nedēļa, un man pusdesmitos jābūt Vāgnera nama zālē, lai klātienē redzētu topošā performanču iestudējuma "Valkīru dialogi" mēģinājumu. Ir pirmā īstā sniega diena, un auto vadītāji pa pilsētas drupenajām ielām brauc tikpat lēni un uzmanīgi kā tad, kad viņus instruktors pirmoreiz izdzina piedalīties reālā satiksmē. Man garām aizslīd rindiņa autobusu – diemžēl pretējā virzienā, un, protams, es Vāgnera ielas namā ierodos ar nokavēšanos. Zāles durvīs man priekšā jau Latvijas Televīzijas operators. Pilnīgā klusumā viņš filmē Sarmītes Mejas "Klātesamības esamības" performances mēģinājuma fragmentu, un man, aizturējušai elpu un ar savām kustībām cenšoties nečīkstināt veco ozolkoka parketu, atliek vien noraudzīties uz telpā notiekošo pār operatora pie kameras salīkušo muguru.

"Valkīru dialogi" ir performanču un buto mākslā veidots iestudējums, kas būs redzams Vāgnera zālē 25. novembra vakarā. Tas iecerēts no divām daļām – Simonas Orinskas "Tur viņa nāk, mana brīnišķīgā pasaule" un Sarmītes Mejas Kalniņas "Klātesamības esamība". Abas mākslinieces krāšņi, dramatiski un kaislīgi savos darbos vētīs sievišķā spēka, dominances un zaudējuma sajūtas enerģiju, to visu skatot šī brīža neskaidrības un apdraudējuma sajūtas kontekstā.

Šī mēģinājuma daļa ir beigusies. Caur durvju aili viena pēc otras klusi izslīd grupa baltā tērpu sieviešu – ar nopietnām un ārpasauli neredzošām sejām – nozūd blakus telpā. Pēc brīža viņas, jau dzīvīgas un ieinteresētas, ir atpakaļ – satinušās šallēs un pledos, un par pirmītējo pārpasaulīgumu nekas vairs neliecina. Ieeju telpā. Ikviens piekritīs, ka Vāgnera zāle ir īpaša. Tā nav sīka, bet arī nekad nav par plašu. Dienasgaisma mēģina iespraukties caur balti krokoto aizkaru ādām, bet tas izdodas vien tik, lai visu ietītu vieglā dūmakā. Zelta rotājumus un greznās lustras klāj putekļu filtrs, un spoguļi, kas te jau pārsimt gadus iluzori paplašina telpu, spoguļo ar senatnīgu svīdumu. Pa kreisi atrodas žagaru un lapu ligzdas instalācija – tā ir Sarmītei Mejai, bet uz nelielās skatuves Simona pagaidām nolikusi tautisku kroni, zem kura kā sarkanas čūskas mēle izstiepusies Lielvārdes josta. Mūsdienīgākam skatam zāli uzsilda jaudīgi infrasarkanie sildītāji, šur tur salikti prožektori un satītu vadu rituļi. Šis vairāk ir tāds tehniskais mēģinājums, kura laikā ieradusies arī Latvijas Televīzija, lai par gaidāmo uzņemtu sižetu. Ilze Strenga pa brīdim intervē kādu no māksliniecēm – arī dziesminieci Antu Eņģeli, kura piedalīsies Simonas performancē. Es pārvietojos pa zāli, cenšoties palēkt malā, lai nejauši neiekļūtu kadrā. Sarmīte Meja tikmēr klusi sarunājas ar savu "kori" – pirmīt redzētajām sievietēm baltā. Vēlāk viņas, gaidot mēģinājuma turpinājumu, nejauši sagulsies uz Vāgnera zāles palodzēm, pārvēršoties antīkās kariatīdēs, un man būs iespēja uzņemt dažas lieliskas fotogrāfijas. Blakus dziesminiece pie sevis klusi dungo un ko spēlē uz ģitāras. Pēc brīža jau viņas abas ar Simonu stāv prožektoru gaismā, un operators tver kadru savā lielajā, melnajā acī. Simona stāsta par liminālo telpu – starpstāvokli, kad pārejam no "te" uz "tur". Un tad Anta sāk dziedāt. Tā ir Mišelas Gurevičas dziesma "Goodbye My Dictator".  Zemā, melodiskā balsī skan vārdi "Goodbye my dictator, goodbye/ Cause everbody’s sick and tired/ We’ll all be dancing when you die". Šajā brīdī Simona pati uzvirpuļo dejā un pamet gaisā sauju pērno lapu. Mums visiem aizraujas elpa, viss ir mirdz zeltainā pelēkumā. Pēc brīža tiek ieslēgta zāles gaisma, un burvība ir pazudusi.

P.S. izsaku lielu pateicību Latvijas Performances mākslas centram par uzņemšanu, kā arī īpašs paldies kursa nodarbības dalībniecēm – Ivetai, Ramonai, Inesei, Sandai, Līgai un Aleksandrai par drosmi atklāties manā klātbūtnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti