Muzejs jauno izstādi velta franču klasiķa Gistava Flobēra 200. jubilejai. Tās centrā ir viņa viseksotiskākais romāns "Salambo", kas vēsta par Kartāgu algotņu sacelšanās laikā un ļoti plašā amplitūdā atklāj gan cilvēku viszemiskākos instinktus, gan cildenākās jūtas. Romānā ir ļoti daudz nežēlības un vardarbības, ko Flobērs kā ķirurga dēls ir pratis aprakstīt sevišķi detalizēti biedējoši, bet tai pašā laikā arī ļoti daudz krāšņuma un skaistuma, it sevišķi Kartāgas tempļu, dārzu un dzīru aprakstos.
Flobēra darbu latviski 20. gadsimta sākumā iztulkoja Andrejs Upīts un izdarīja to tik meistarīgi, ka tas nav novecojis joprojām. To pilnā mērā atzīst arī māksliniece Velta Emīlija Platupe, kuras rokās romāns nonāca aizvadītā gada nogalē, kad Upīša muzeja speciāliste vadītāja Ilze Andresone viņu uzrunāja veidot izstādi.
"Tas sākās precīzi pirms deviņiem mēnešiem. Ilze man piezvanīja un jau uzreiz pirmajā sarunā savaldzināja ar divām lietām. Viņa nosauca tādu daiļdarbu, par ko es neko nebiju dzirdējusi, kaut arī es esmu mazliet tāds "grāmatu tārps". Es nezināju neko par Flobēra "Salambo", un tas bija tā interesanti. Bet visvairāk viņa mani "nopirka" ar paskaidrojumu, ka
Upīša muzejam noderētu kaut kas tāds krāšņs un viegli vulgārs.
Es biju tādā sajūsmā, ka man kāds piedāvā darīt kaut ko viegli vulgāru, ka es to izstāstīju visiem saviem nedaudzajiem draugiem un smējos vēl mēnešiem ilgi. Jā, un tad es sāku lasīt un ķēros tik klāt," atklāj māksliniece.
Flobēra valodu Upīša tulkojumā māksliniece atklāja kā tik "greznu un garšīgu", ka darbu pārlasīja vēl un vēl, un tas prasīt prasījās tikt vizualizēts. Rezultātā tapa gan akvareļi, gan telpiskas figūras, kas ir viņas interpretācija par romāna galvenajiem tēliem un simboliku.
Veidojot telpiskās figūras, autore izmantoja papjēmašē tehniku, kas kombinēta ar visdažādākajiem materiāliem – pērlītēm, stikliņiem, mežģīnēm, rotaļlietām un citiem. Viens no krāšņākajiem ir galvenās varones Salambo tēls – ap galvu viņai apvijusies čūska vara krāsā, sirdī un klēpī viņai ir lauvas un ziloņi, viņu rotā ziedi un vīnogu ķekari.
"Viņa ir visvairāk priviliģētā sieviete droši vien tajā brīdī visā Ziemeļāfrikā, varbūt visā Āfrikas kontinentā. Tāpēc viņa vienkārši to visu ir pelnījusi, kādu viņu esmu atveidojusi.
Viņas krūšu gali seksīgi rēgojas ārā no viņas zeltītā krekla, viņa, protams, ir rotājusies ar puķēm, jo Kartāgā puķes nekad nenovīst, tāpēc tās ir visur. Man īpaši patīk, ka viņai klēpī ir zilonītis, jo viņa ir gan fiziski, gan garīgi ļoti auglīga. Būtībā grāmatā tas viss ir. Varbūt tas nav tieši Flobēra aprakstītajās vietās, bet tu to lasi, tu to ieraugi, tu to ieliec, un tas viss kopā saliekas vēlreiz un izveido it kā atkal citu to "Salambo" kosmosu. Nevis to rakstīto, bet to vizuālo," skaidro Platupe.
Savā oriģinālajā autortehnikā Velta Emīlija Platupe izveidojusi arī dumpinieka Mato tēlu, priesteri Šahabarimu, dievieti Tanitu, Tanitas tempļa vardi, Visuredzošās rokas un vēl citus tēlus.
Šī dzīve ar romāna ‘’Salambo’’ pasauli bijis viņas labais patvērums stingrāko ierobežojumu laikā, teic māksliniece: "Covid laikā, kad viss bija ciet, es to īpaši izjutu tā, ka dzīve bija zaudējusi spožumu.
Ir starpība, vai tu izvēlies šodien neiet uz muzeju vai uz teātri, jo tev ir slinkums un tu labāk pagulētu, vai arī tu nevari iet.
Un tad dzīvei tas spožums, kas ir civilizācija un kādēļ mēs sevi uzskatām par cilvēkiem, ir noņemts nost. Un tad es glābos Kartāgas spožumā, cik vien es spēju, jo tad, kad es pievērsos šim darbam, man pašai palika labāk. Man bija ļoti, ļoti labi. Es biju prom no tā visa."
Kā skaistu pārdzīvojumu Veltas Emīlijas Platupes uzburto pasauli raksturo Upīša muzeja speciāliste Ilze Andresone, jo mākslinieces veikums ir ne tikai krāšņs, bet arī filozofiski dziļš. Katrs tajā nolasīs savu vēstījumu, bet Ilzes Andresones redzējumā Flobēra darba morāle ir tā, ka garīgais spēks galu galā allaž izrādās stiprāks par fizisku varenību un greznību: "Beigu aina ir ļoti nežēlīga un asiņaina, tajā mokoši iet bojā spīdzinātie Kartāgas ienaidnieki, bet pūlis gavilē, un Kartāga jūtas tik varena un spēcīga kā nekad. Bet mēs jau zinām no vēstures, ka viņi nepriecāsies ilgi
un ka jebkura varenība, ja ap to tīksminās pašmērķīgi, kļūst trausla un vāja.
Jo tomēr tas pamats, kurā ir jāgūst spēks, ir tajā sakrālajā jomā, nevis miesiskajā varēšanā "izraut ienaidniekam dzīslas"."
Interesants fakts, ka Flobēra ‘’Salambo’’ savulaik teju vienlaicīgi tulkoja Andrejs Upīts un Edvarts Virza, bet mūsdienās atceramies tieši Upīša tulkojumu, jo tas ir nesalīdzināmi pamatīgāks un rūpīgāks nekā Virzam.
"Upīts ir ļoti lēni, rūpīgi un es varu tikai nojaust, ar kādām titāniskām pūlēm atveidojis Flobēra valodas bagātību, jo
Flobēram ir bijis princips, ka viņš vienu vārdu neatkārto ātrāk kā pēc trīsdesmit rindiņām. Upīts to ir arī uzsvēris, ka tas ir ļoti liels rakstnieka meistarības etalons, kur tiekties.
Šajā tulkojumā arī ienāk vārdi, kas līdz tam latviešu valodā nav bijuši. Arī Upīts pats ar šo tulkojumu ir visvairāk lepojies," atklāj Andresone.
Veltas Emīlijas Platupes izstāde "Salambo. Zudušās valstības mistērija" Andreja Upīša muzejā tikko vaļā vērta un būs apskatāma līdz gada nogalei.
