Šī vēsturiskā Hanzas pilsēta pēdējā desmitgadē patiešām ir kļuvusi par tādām kā Kurzemes Cēsīm – vismaz tūristu skaita un pieaugošās harismas ziņā, bet vai tā jau ir tikpat spēcīgi pievilkusies ar kvalitatīvas kultūras dzīves micēliju? Pirms pāris nedēļām te risinājās tāda interesanta parādība kā jau otrais Demokrātijas festivāls, sevi ir pieteicis Kaļķu ielas radošais kvartāls, un Latvijas Mākslas akadēmija šeit šovasar atklājusi filiāli. Aizvien vairāk intelektuālo un materiāli nodrošināto rīdzinieku pamet galvaspilsētu mierīgākas, līdzsvarotākas dzīves meklējumos, par jauno bāzes vietu izvēloties tieši Kuldžiņu (kā šī pilsētiņa iesaukta). Mazu būdiņu un aplāpītu dzīvokļu cenas ss.lv te skrien debesīs. Šobrīd šeit dārgais un noplukušais sadzīvo dīvainā simbiozē, vai drīzāk būtu jāsaka, ka eksistē smalko restorānu un vēsturiski pareizi restaurētā Kuldīga, kas kā puscaurspīdīgs šķidrauts pārklāj apdzīvotu vietu ar tipiskām Latvijas lauku mazpilsētas problēmām. Kur vēl tu pie pussabrukuša namiņa redzēsi vienu pret otru noparkotus jaunākos poršus, un turklāt viens no to īpašniekiem tev velta laipnu "Labrīt!".
Ir lielisks augusta rīts pēc siltas nakts. Debesis ir zilas, un apkārt viss lekni, barokāli zaļš – lapās vēl nav iezagušies saules nodeldētie dzeltenie toņi.
Man priekšā ir vesela diena, ko veltīt Kuldīgas izstāžu piedāvājumam.
Esmu nolēmusi nebūt lepna un patiešām ņemt visu, ko vietējā kultūras dzīve dod, pat ja šīs izstādes šķietami neietilpst stilīgi laikmetīgās mākslas groziņā. Tāpēc sāku ar agrāko atvērto kultūrpunktu un dodos uz Kuldīgas novada muzeju. Pa ceļam priecājos par pilsētas patinu, ko šobrīd rūpīgi pieskata vienotie un stingrie būvstandarti, un apstājos pie senatnīga, bet jauna, kroķītēm dekorēta afišu staba. Plakāti par laikmetīgo mākslu te sadzīvo ar reklāmlapiņām par svaigu cūkgaļu un kaltētas malkas piedāvājumiem.
Ejot tālāk, redzu zaļos pakalnos iegūlušu Kuldīgas tēlnieces vecmeistares Līvijas Rezevskas bronzas un granīta skulptūrparku. Pats muzejs pirms vairākiem gadiem piedzīvojis vērienīgu restaurāciju un tagad labi parāda bagātu kuldīdznieku krāšņo sadzīvi 19.–20. gadsimta mijā. Tas atjaunots kraukšķīgi un pamatīgi – nama pirmajiem īpašniekiem nebūtu jākaunas. Tāpat te ātros soļos iziets caur teritorijas piesātināto vēsturi un arī notiek nelielas mākslas izstādes.
Esmu šeit, lai apskatītu Antras Meikes "Manas pilsētas krāsas", bet jau ēkas pirmajā stāvā atrodu, ka te redzama arī vietējā fotokluba izstāde "3M". Tie 3"M" ir nevis darba apģērba drošības standarts (klusībā ātri sacerējos uz pavisam neierastu fotogrāfiju tematiku), bet gan Miers, Mīlestība, Mājas. Aptumšotajās izstādes telpiņās redzamas dažāda formāta foto izdrukas, kas nez kāpēc vēlreiz visas pēc kārtas tiek parādītas projekcijā uz sienas. Lai arī fotokluba "Divas upes" izstādē piedalās 14 dažādi autori, fotogrāfijas šķiet kā viena mākslinieka veikums, kam miers, mīlestība, mājas asociējās ar apaļīgiem zīdaiņiem, apskāvieniem un kūpošām krūzēm, kā arī smukām Kuldīgas ainiņām. Ja jums ir nepieciešama ideja skaistai skatu kartītei vai sentimentāls uzmundrinājums drūmā, lietainā dienā, nāciet droši šurp.
Dodos augšup un nokļūstu pie mākslinieces nelielā formāta gleznām. Autorei "Manas pilsētās krāsas" ir luminiscējošs zils, oranžs, un rozi pelēks, ar ko akrila tehnikā atkal un atkal gleznoti dažādi pilsētas rakursi. Triepiens ņirb, detalizācija vispārināta. Es saprotu, ka tas ir slavinājums Kuldīgai, bet man kā nekuldīdzniecei diemžēl šie visi skati šķiet līdzīgi un anonīmi. Salīdzinājumam atmiņā nāk vecmeistara Valda Līcīša mirdzošie pasteļgleznojumi, kuros Kuldīgas ainavas, pat necilāko šķūnīšu jumti katru reizi parāda ko jaunu. Varbūt, ja visus šeit redzamos mākslinieces darbus skatītu kā vienu, konceptuāli lielu darbu (strādāts ražīgi, viss šeit izstādītais tapis šī gada pirmajā pusē) – kā tādu Kuldīgas ķermeņa tuvplāna datēšanu, tad es to vērtētu citādi, bet aprakstā nekas tāds nav minēts. Toties pa plaši atvērto logu dārd slavenā un neatkārtojamā Kuldīgas rumba. Izejot no muzeja, es spriežu, ka Kuldīga ir pārņemta pati ar sevi un bezgalīgi replicējas.
Nākamā pietura ir Adatu fabrika. Savos pirmsākumos šis nams bija Krievijas impērijas vienīgā fabrika, kur ražoja adatas, tad slimnīca, bet pirms desmit gadiem te bija vien pussabrukusi ēka, ko man palaimējās rūpīgi izložņāt, un gaisā virmoja lielās, tobrīd neticamās cerības par nama atjaunotni.
Tagad tas patiešām ir noticis – Zaigas Gailes arhitektu birojs graustu pārvērtis elegantās telpās.
Ir jau dienvidus, un sāk kļūt ļoti karsts. Līkumoju pa mazām ieliņām un īsceļiem, līdz iemaldos Kuldīgas Tūrisma un tehnoloģiju tehnikuma pagalmā, kur barā izvietoti dažādi no baļķa tēsti koka baismekļi – vides objekti. Nē, diemžēl tā nav nekāda filigrānā lietuviešu koktēlniecība. Te blisinās koši krāsots Bārts no Simpsoniem, delfīnveidīgs blāķis, un (laikam) hercoga Jēkaba galva kā piepe izaugusi no celma. Toties jautri.
To, ka esmu klāt, redzu pēc pagalmā novietotās Egona Peršēvica skulptūras "Balta heteroseksuāla vīrieša portrets", kas arī ir daļa no LMA doktorantūras studentu un pasniedzēju darbu izstādes "Koncentriskie viļņi".
Ap ko īsti koncentrējas šie viļņi un kas vēl, izņemot kopīgu doktorantūru, vienotu autorus, man īsti skaidrs nekļūst, jo izstādes publiski pieejamajos aprakstos pāris rindkopās tiek uzsvērts: a) šeit tagad ir pakalpojuma dizaina studiju (kas tas ir, es varu tikai iztēloties) apguves vieta, b) Adatu fabrika ir ambiciozs projekts, c) un daži sarežģīti vārdu virknējumi par mākslas doktorantūru. Pati ideja par šādu izglītības pakāpienu mākslā bijusi diezgan diskutabla, un tās ieviešana ir grūti un lēni nākusi, taču tā ir nepieciešama mākslas akadēmiskās izglītības sistēmas sakārtošanai. Tāpat mani vienmēr ir interesējusi jau nobriedušu un zināmu mākslinieku patiesā motivācija vēlreiz atgriezties šādā, lai arī prestižā, bet tomēr "skolas solā". Lai nu kā – pirmais iesaukums ir noticis, un šajās telpās redzama virkne pazīstamu un respektablu autoru gleznu, grafiku, skulptūru un video darbu. Izstādē piedalās: Elīna Brese, Veronika Frolova, Edmunds Jansons, Rasa Jansone, Laima Jurča, Vineta Kreigere, Ūna Laukmane, Agnese Narņicka, Egons Peršēvics, Anna Pommere, Ansis Rozentāls, Sandra Strēle, Atis Šnēvelis, Laura Veļa, Linda Vilka, Mārtiņš Zutis, Barbara Ābele, Aigars Bikše, Andris Vītoliņš, Kristaps Zariņš, Mārtiņš Kalsers, Aleksejs Naumovs, Juris Petraškevičs Jaceks Kolasinskis. Savukārt pati Mākslas akadēmija tā var parādīt labāko, kas tai pašlaik pieejams – smalka skate daudzās dažādās, labi izgaismotās, tīrās un baltās telpās. Uz palodzes novietotas pāris spirālēs iesietas, pabiezas brošūras – ik lapā pa katra autora daiļrades aprakstam, kur pēdējā rindkopā arī viņa doktorantūras tēmas īss kopsavilkums.
Skatoties pašu izstādi, var spēlēt divas spēles. Pirmā: uzmini, vai tas ir pasniedzējs vai students?
Visi šeit redzamie mākslinieki ir tik profesionāli, ka nokļūšanu vienā vai otrā pusē, šķiet, noteikusi vien likteņa nejaušība. Otrā: vai redzi Aigara Bikšes vai Egona Peršēvica skulptūru, kas no attāluma formas, apjoma un tematikas ziņā izskatās ļoti līdzīgi.
Mani uzrunā mākslinieces Annas Pomeres gleznu sērija "Provinču nomadi", kur jūtīgā eļļas un akvareļa glezniecības sintēzē attēloti senu lauku amatnieku kokā darināti svēto tēli. To portretu un žestu smalkā pārgleznojumā var sajust oriģināla naivo, bet tīro spiritualitāti.
Ekspozīcijā redzamie mākslas darbi kopumā neaizskar kādas sasāpējušas sociālas vai politiskas problēmas. Tie ir koši, vizuāli skaisti, rāda katra autora individuālo rokrakstu un intereses. Arī telpas ir nevainojamas, pat pārāk, un,
vērtējot iekārtojumu, neviļus rodas sajūta, ka māksla savā ziņā te ievietota drīzāk tādēļ, lai prezentētu pašu Adatu fabriku.
Šo sajūtu veicina pieeja – ieliksim to te, jo tas te labi ietilpst, pat ja zem gleznas vai ekrāna apakšā ir lete vai melna izlietne, vai ēveļgaldi (Alekseja Naumova gleznu gadījums).
Tāpat nav pievērsta nekāda uzmanība mākslas darbu idejai un pat to vizuālajām prasībām. Sevišķi sāpīgi tas redzams otrā stāva zālē, kuras centrā iekārta rektora Kristapa Zariņa košā un milzīgā glezna ar sev raksturīgo mizogīnās nokrāsas vēstījumu (cikls "Laiks. Telpa. Apziņa."), bet tās pašas telpas malā eksponēti tikpat krāsām piesātinātie, meistarīgie Rasas Jansones lielformāta gleznojumi no cikliem "Sīkais" un "Barošanas migla", kuros viņa feministiski spēcīgi aplūko mātišķību.
Abi darbi lieki konkurē savā starpā un cīnās par skatītāja uzmanību. Diemžēl mana apciemojuma laikā Jansone zaudē, jo... vien ap 30 centimetrus no mākslinieces gleznas atrodas PRIEKŠĀ piestumts milzu TV ekrāns, kas kā melnais caurums sevī ievelk skatītāja izbrīnīto skatienu! Tāpat arī turpat novietotie krēsli ainu necik neuzlabo. Diez cik ilgi jau tas viss te stāvējis (izstādi apmeklēju sestdienas pēcpusdienā, kad tā ir bez apmeklētājiem, un nekas neliecina, ka te nupat būtu noticis kāds steigā vēl nenovākts pasākums).
Kuldīga, tas nav kūl!
Dodos uz Kuldīgas Mākslas namu, kur skatāma daļa no izstādes "Šeit, tālumā, sapnī un nomodā". Otra darbu puse redzama Kuldīgas Mākslinieku rezidences telpās pie tilta, kā arī šis tas atrodas ārtelpās. Ekspozīcijas kurators ir Raimonds Kalējs. Pārlasot izstādes nelielo relīzi, kas vēsta, ka te redzams viss kas no pēdējiem diviem un ne tikai gadiem, šaurākā un plašākā kontekstā, iekšpus un ārpus mākslinieku prātiem, skaidrs, ka tas būs krāšņs rasols jeb vēl viena darbu skate.
Taču Mākslinieku namā plānoti vai neviļus sanākusi konceptuāli veiksmīga darbu atlase, kas sasaistās ar izstādes nosaukuma pirmo daļu "šeit, tālumā". Tās ir gleznas un instalācijas, ko vieno dažāda veida piesaiste kādai vietai – izdomātai vai reālai. Piemēram, ārpusē redzama Velgas Vītolas bišu apdzīvotā instalācija – vieta, kurai nemaz īsti nevar piekļūt, neriskējot sev miesā dabūt bites dzeloni, un vieta, kuru nedrīkst pārvietot vai aizskart līdz pat bišu ziemas miegam – sakrāla, slēgta teritorija.
Iekšpusē kā pirmā slēgtā kubā eksponēta Lienes Mackus "Zināmā vieta" (kura diemžēl tumša. Izstādes pieskatītāji nav ekrānā palaiduši arī mākslas darba animācijas daļu.). Telpas centrā Rīgā redzētais Ingrīdas Ivanes lielformāta cikls "34 29" par vietas atmiņu, kas diemžēl pēc vērienīgās eksponēšanas Mākslas akadēmijas jauno telpu auditorijā šeit sarucis pavisam mazs, jo iespiests nelielajā izstāžu zālītē. Tam blakus tikpat neveiksmīgi iespraucināta liela tekstila instalācija – Lauras Aizporietes darbs "ГАРАЖ 119" – nomalēs bieži redzētās skārda garāžas auduma makets, kurai pievienotā planšete arī nedarbojas. Kuldīga, jums tiešām nepieciešams rājiens par savu izstāžu pārvaldību!
Otrajā stāvā jau elpot ir vieglāk, un te redzamas četras dažādu autoru lielformāta gleznas. Mani piesaista Vijas Zariņas "Gaišā ziemas diena", kuras horizonts izved ārpus šaurās telpas robežām. Šī nav tā sliktākā izstāžu zāle, un tā citkārt savus uzdevumus pilda ļoti labi, taču šoreiz šī ir spēle ar mērogiem, kas šai vietai nav pa zobam.
Savukārt Kuldīgas Mākslinieku rezidencē gan sajaukti visplašākie formas asorti. Vienā istabas galā ratiņkrēslā kūko Gļeba Panteļejeva bronzas Ļeņins ("Pantokrators"), bet turpat blakus uz grīdas un pie sienām kā gliemeži salīdušas Andra Vītoliņa skaldņu formas.
Uzkāpjot pa pievilcīgām koka spirālveida kāpnēm, nonākam pie Andreja Prigičeva huligāniskajām sīkplastikām, lai sadzirdētu jau TV redzēto Maijas Kalniņas filmu par sava pirmklasnieka gaitām 2 dažās izglītības sistēmas kovidlaikā. Tad pie sienas var papētīt filigrāni izzīmētās Anitas Paegles ilustrācijas. Es pētu arī izteiksmīgos sienu atkasījumus, kuros kāds meistars skaisti sapludinājis šajā jaukajā namiņā nākušo un gājušo atstātos uzslāņojumus. Vietām novietoti krāšņi dīvāni – lai šur tur piesēstu un apskatītu izstādi no cita leņķa, bet arī lai vienkārši skatītos pa logu uz Ventas plūdumu.
Pēc Kuldīgas centra krāsainās un haotiskās ņirbas ar nepacietību pievakarē vēlos nokļūt Ata Jākobsona personālizstādē Padures muižā, kas veiksmīgā kārtā ir pagarināta līdz rudenim. Iepriekš esmu daudz dzirdējusi par šo vietu, vairākkārt redzējusi to no ārpuses, bet nekad ne iekšpusē. Šī 19. gadsimta otrajā ceturksnī būvētā ēka spējusi saglabāt gan nepārveidotu oriģinālo būvapjomu, gan lielu daļu interjera elementu. Mākslinieks te ienācis jau gatavā vidē ar savu garu un raksturu.
Tas ir riskants solis, taču šoreiz pilnībā attaisnojies, jo telpas Ati Jākobsonu ir ne tikai pieņēmušas, bet gan pilnībā uzsūkušas, padarot izstādi par savu daļu.
Mākslinieks šeit eksponējis pēdējo trīs gadu veikumu, kā arī pavadījis lielu daļu vasaras, turpinot radīt. Izstādes tēma ir lūkošanās un saredzēšana, kas risināta caur reālu un fantastisku portretu skatieniem, kā arī caur simboliskām, mirdzošām klusajām dabām un abstrakcijām. Tāpat kā muižas sienas klāj uzslāņojumi, kur vietām veikti atsegumi, atklājot apakšā esošos gleznojumus, tāpat arī portreti ir ar mistērijas kārtu klāti, brīžiem saskatīties ļaujot vienīgi ar visu redzošo aci. Rēgainie tēli šķiet ne dzīvi, bet ne arī miruši, pārāk skaisti, lai būtu zombiji, pārāk neaizsniedzami, lai es izjustu ar tiem tuvību, taču es respektēju un apbrīnoju šīs izstādes vienotību un suģestiju. Skatoties caur anfilādēm un gleznu rindām uz gala telpu, kur uz brīdi iekārtota Jākobsona darbnīca, šķiet, ka viņš ir patiesais pils saimnieks, kas šeit dzīvo bohēmisku, bet vientuļu dekadenta dzīvi. Redzu, ka katram darbam meklēta sava ideālā eksponēšanas vieta un, kur nepieciešams nomierināt piepildīto fonu, pārklāta rūpīgi piemeklēta drapērija. Telpas tāpat kā izmantotā toņu gamma ir atvēsinošas, un šī ekspozīcija noslēdz manu karsto skrējienu caur nelielās, bet pašlepnās Kurzemes pilsētiņas mākslas piedāvājumu.
