Tā jau nav karikatūras māksla. Tā ir publicistika,” intervijas sākumā uzsver Ošs, stāstot, ka kopš 1957.gada sāka iznākt žurnāls „Dadzis” un viņš sācis zīmēt.
Tolaik Ošs strādāja televīzijā – zīmēja ilustratīvos materiālus dažādiem raidījumiem.
„Tas bija labs treniņš,” atzīst karikatūrists.
Mākslas akadēmiju Ošs pabeidza 1953.gadā kā gleznotājs, strādāja par skolotāju Lietišķās mākslas vidusskolā Liepājā. Tad sekoja televīzija un „Dadzis”.
Darbu žurnālā „Dadzis” Ošs sauc par sirds darbu.
Patika muļķības zīmēt,” teic mākslinieks. „Tagad man jānāk piecreiz nedēļā un jāzīmē, tik intensīvi es nekad neesmu strādājis kā pēdējos piecpadsmit gadus.”
Kopš 1994.gada Ošs strādā „Latvijas Avīzē”. Neskatoties uz cienījamo 87 gadu vecumu, karikatūrists ir enerģijas un labsirdīgas ironijas pilns.
Atbildot uz jautājumu, kā karikatūristam izdevies gadu gaitā nobalansēt uz trauslās robežas un netikt pārprastam, Ošs norāda, ka visi apmēram ir sapratuši, ko drīkst un ko nedrīkst.
Ošs sācis savas karikatūrista gaitas ar uzdotajām tēmām.
„Tur bija divu veidu karikatūristi. Vieni, kas nāca ar savām tēmām, kā mūsu visu mīļais Gunārs Bērziņš, Imants Melngailis un Uģis Mežavilks, un tad bija tādi, kurus baroja redakcija,” stāsta Ošs, piebilstot, ka viņam dotas standarta tēmas, piemēram, dzērāji, tautas mantas izsaimniekotāji, jaunās tehnikas rūsinātāji. Vēlāk karikatūristam sākuši dot ārpolitiskās tēmas.
Ošs atzīst, ka viņam neesot tik dižas spējas uzzīmēt cilvēku ar izteiksmi sejā, lai viņš būtu sev līdzīgs, tāpēc karikatūrists izmantojot fotogrāfijas.
Man tā talanta nav, tāpēc es parasti pieķeros pie cilvēka sejas īpatnībām, kas atšķiras no skaistuma kanona,” atklāj mākslinieks. „Tas ir tas, ko es pamanu, bet tad viņi iznāk diezgan nesmuki.”
Ošs stāsta, ka stipri vēlu sācis domāt par robežu starp labdabīgu un aizvainojošu kariķēšanu. Uz šo niansi Oša uzmanību vērsis kāds kolēģis televīzijā. Pēc tam arī mākslinieka māte jautājusi, kā viņam varot tādi deguni, šie briesmīgie purni patikt.
Kad es skatos uz to, kas ir agrāk zīmēts, tad mani pārņem šausmas, bet tajā darba mirklī man tās kritikas nav,” skaidro Ošs. „Vēlāk es redzu – nu ir slimīgi lieli deguni.”
Tad Ošs sācis domāt par to, kas viņam vispār devis atļauju par cilvēku vājībām smieties?
