Gleznu ciklu „Bēgļi – gūstekņi” Vija Spekke savulaik aizsāka, domājot par Persijas līča kara gūstekņiem. Divdesmit piecus gadus vēlāk šī tēma ir kļuvusi tikai aktuālāka: bēgļi ir daļa no šodienas Eiropas realitātes. Piecpadsmit gleznu par bēgļu un gūsta tematiku ir daļa no mantojuma, ko Vija Spekke atstājusi saviem radiem Latvijā – māsīcas meitai Annai Žīgurei un viņas meitai Diānai Jancei, kas vada Edvarta Virzas memoriālo muzeju „Billītes”.
„Māksliniece Vija Spekke vēlējās, lai viņas daiļrade te, Latvijā, kaut kur būtu apkopota un cilvēkiem būtu iespēja to apskatīt. „Billītēs” pastāvīgajā ekspozīcijā ir Vijas sarunas gleznās ar viņas onkuli Edvartu Virzu, bet šīs gūstekņu, bēgļu gleznas bija tā kā tālākas no „Billīšu” dzīves un – galu galā – arī no Latvijas dzīves. Pagājušā gada rudenī es tās ieraudzīju pavisam citā gaismā, un man gribējās dalīties ar šo gleznu stāstu un vienkārši cilvēkiem dot iespēju domāt,” saka izstādes idejas autore, mākslinieces radiniece Diāna Jance.
Māksliniece Vija Spekke, kuras tēvs bija vēsturnieks un diplomāts Arnolds Spekke, dzimusi Rīgā 1922.gadā. 30.gados ģimene devās līdzi tēvam uz Latvijas sūtniecību Itālijā un kara dēļ tur arī palika. Izjuka jaunās mākslinieces plāni studēt glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā pie Voldemāra Tones, un nākošo reizi viņa Latvijā varēja atgriezties tikai 1993.gadā, stāsta Diāna Jance:
„Viņas gleznās ir daudz Vidusjūras kultūras iezīmju, bet domāju, ka itāļu mākslas zinātāji noteikti teiks, ka tur ir arī kādas līnijas no Baltijas glezniecības. Jo, kaut arī viņa uzauga un visu mūžu pavada Itālijā, viņa taču ir latviete. Starp citu, latviski viņa runā bez akcenta.”
Veselības dēļ Vija Spekke pati izstādes atklāšanā nebūs klāt, bet viņas māsīcas mazmeita zina teikt, ka māksliniece ļoti priecājas par iespēju pēc ilgāka laika atkal parādīt savus darbus Latvijā. Bēgļu un gūsta motīvus izstādē varēs aplūkot 15 Vijas Spekkes gleznās, kas tapušas vairāk nekā 20 gadu garā laika posmā:
„Vislielākajai no šīm gleznām māksliniece devusi nosaukumu „Kaut kur deg”, tas ir 1993.gads, Bosnijas karš. Un no šīm visām visjaunākais ir 2001.gads, un tie jau ir Dvīņu torņi [terorakts Ņujorkā 2001.gada 11.septembrī]. (..) Tas sāpīgākais, man liekas, ir tas, ka tā bēgļu tēma jau nevienu brīdi pasaulē nav izbeigusies jau kopš senseniem, neatminamiem laikiem. Tā varas kāre, naudas kāre un visas pārējās mūsu vareno kāres ir pārāk sāpīgas daudziem vienkāršajiem cilvēkiem. Nevar būt nekas briesmīgāks kā atstāt savas mājas un dzimteni.”
Ļoti neparasts stāsts saistās ar izstādē dzirdamo mūziku. Domājot, kā skaniski papildināt gleznu vēstījumu, Diāna Jance internetā sākusi meklēt informāciju par sīriešu komponistiem bēgļiem.
„Un tā es atradu Moutazu Arianu, kurš jau četrus gadus ir Turcijā un pelna iztiku kā ielu muzikants. Viņš savulaik ir mācījies Damaskas Mūzikas akadēmijā un pēc tautības ir kurds. Viņš laipni deva atļauju savu mūziku izmantot. Esmu daudz ar viņu sarakstījusies, aizsūtīju viņam arī kādas gleznu reprodukcijas. Un viņš teica, ka ļoti jūt mūs un ir ļoti pārsteigts par šo Baltijas un Itālijas pēkšņo līniju, kas tik dīvaini sasaucas,” stāsta Diāna Jance.
It kā sakritību jau nebūtu gana, bēgļu tematiku papildina arī Diānas Jances un Vijas Spekkes dzimtas stāsts par kādu austrumu izcelsmes bēgli pašu dzimtas kokā:
„Nostāstā, kurš atceļojis līdz mūsu dienām, bēglis esot nācis no reiz varenās Osmaņu impērijas, no mūsdienu Turcijas. Visdrīzāk viņš klejoja, nemācēdams ne vārda latviski. Un tieši šis austrumu izcelsmes bēglis atrada patvērumu mājās Zemgalē, ko tagad pazīst kā "Billītes", un bija vecvectēvs vienam no latviskākajiem un lielākajiem dzejniekiem – Edvartam Virzam. Un Edvarts Virza ir mans vecvectēvs.”
Mākslinieces Vijas Spekkes gleznu izstāde „Bēgļi – gūstekņi” Kalnciema kvartāla izstāžu zālē būs skatāma līdz 10.maijam.
