Kalnciema kvartālā skatāma Talitas Vālodzes personālizstāde «Mainīgais»

Talitas Vālodzes mākslā liela nozīme ir dabai, tā var būt jau eksistējoša vai pašradīta situācija, kas tiek interpretēta savā veidā. Viņa cenšas iet tālāk par ierastu ainavu vai kluso dabu tādā ziņā, kā to esam pieraduši redzēt visā garajā mākslas vēstures griezumā. Māksliniece atkāpjas no konkrētiem tēliem vai konkrētas, ierobežotas telpas attēlošanas, svarīgāka ir bezgalības ilūzijas radīšana un paceltais skats no augstāka, attālināta punkta. Materiāla virsma tiek uztverta kā pietiekoši pašizsakoša. Skats uz to vērsts tieši no augšas. Cilvēks, kurš no savām pozīcijām vēro lietas sev apkārt, bieži vien nepievēršas tam, kas atrodas tieši zem viņa kājām.

Darbu pamatā ir autores pētījumi par pelējumu, kuru viņa pati audzēja uz piena produktiem speciāli izveidotā noslēgtā plaknē, kā arī netīrs un piedrazots pavasara ledus.

Tā ierosināta, Talita radīja ogles zīmējumus un gleznas, pārvēršot šīs cilvēku apziņā noslāņojušās kā pretīgas, netīras un atbaidošas lietas estetizētā plaknē, ko vizuālās informācijas saņēmējs pēkšņi sāk uzskatīt par, nebaidīšos teikt, pat kaut ko skaistu. Izgaist robeža starp nepieņemamo un akceptējamo. Attēla pārveidošana no reāla uz mākslinieka rokām un domām apstrādātu virsmu spēj vienu un to pašu informāciju pilnībā pārģenerēt, radot jaunu realitāti. Vai cilvēka idejas par to, kas ir skaists un kas atbaidošs, radušās laika gaitā, citu personu un viedokļu ietekmes rezultātā, vai varbūt tā ir ģenētiska informācija, kas ierakstīta cilvēka DNS?

Arī izmantotie materiāli – papīrs un ogle – parāda atteikšanos no pierastās glezniecības tās tiešajā nozīmē, tomēr tie tiek lietoti gleznieciskā veidā, tādējādi izpludinot ierastās, vēsturiskās robežas. Monohromā krāsa izvēlēto, šajā gadījumā bieži vien netīro, pat pretīgo vielu, pārvērš abstrahētā virsmā ar dubultu nozīmi. Tāpat kā ledus kūstot kļūst netīrs un saplaisā vai mākslinieces izvēlētais jogurts sapūst, burbuļo un apaug ar pelējumu, arī ogle un pelni uz papīra šos materiālus pārveido estetizētā plaknē, kuras saknes meklējumas pavisam citur, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Tiek meklēta krāsas un formas pašvērtība virsmā un monohromijā. Krāsa, kas neizskatās pēc krāsas, nelielais toņu diapozons, kas tomēr spēj pateikt ļoti daudz. Tiek uzdots jautājums – kad neglītais pārtop par skaisto, kāpēc mēdzam lietas un vielas uzskatīt par pretīgām un kur šīs robežas izgaist?