“Es iepazinos ar Marko 2014. gadā Rīgā, viņš uzstājās ar referātu par Rotko ietekmi uz brazīliešu māksliniekiem,” man pastāstīja kuratore un mākslas zinātniece Farida Zaletilo. “Kad ieraudzīju viņa darbus, uzreiz sagribēju organizēt Rotko centrā izstādi. Taču Marko darbi ir milzīgi, to transportēšanai no Brazīlijas vajag daudz naudas, nav mums tāda sponsora… Un tad Marko teica, ka pats ir gatavs atbraukt un pastrādāt te. Un kādus mazās formas darbus paķēra līdzi. Un viss tāpēc, ka
viņš ir traks Rotko fans kopš 16 gadu vecuma. Viņš arī par mākslinieku kļuva Rotko gleznu iespaidā, ilgi atdarināja Rotko un to neslēpa.
Vēl vairāk, Marko saka, ka viņu saista ar Rotko kaut kāda nabassaite, un bija vajadzīgs daudz spēka, lai šo nabassaiti sarautu. Kad iepazinās ar Rotko meitu Keitu, tā arī pateica: “Rotko man ir kā tēvs.” Keita uz viņu tā dīvaini paskatījusies…”
Runāt par pilnīgu nabassaites saraušanu nevar, un tas ir ne tikai mans, diletanta, viedoklis, bet arī nopietnu mākslas zinātnieku novērojums. Viņu vidū – brits Deivids Anfams, kurš kopā ar Džanoti piedalījās diskusijā par mūsdienu mākslu Marka Rotko mākslas centrā. Anfams runā par lineārajām perspektīvām, kas iekļuvušas Džanoti kompozīcijās kā koordinātu režģis. Režģis racionalizē, organizē bezgalīgus krāsu laukumus, kuri sasaucas ar Rotko. Farida salīdzina brazīliešu mākslinieka darbus ar sapņu ķērājiem un stāsta, ka Marko klājis krāsu slāņus daudzas dienas no vietas, panākot negaidītas nokrāsas.
Gleznu dziļums ir satriecošs, bet krāsu gamma mainās skatītāja acu priekšā. Absolūti valdzinošas kustības un stāvokļi, lieliska meditācija. Farida atradusi vēl vienu interesantu raksturojumu Džanoti gleznām: tajās dzīvo krāsu atbalss. Es vēl piebildīšu:
arī mazi Rotko darbu attēli dzīvo. Tie gluži vai sapiņķerējušies šajā tīklā. Bet varbūt raujas no tā ārā, dumpojoties pret racionālajiem pamatiem,
kas nosaka toni mūsdienu cilvēka apziņā.
Itāļu izcelsmes brazīlietis, kuram ir dubultpilsonība, izmantoja bezvīzu režīmu ieceļošanai Krievijā, no kuras Latgale ir ar roku aizsniedzama, un pirmo reizi pabija Maskavā un Sanktpēterburgā. Pēterburga viņu sajūsmināja, Maskava šķitusi haotiska. Mākslinieku pavadāja pa Latgali, arī pa laukiem, un Latgale viņam patika:
mūsu cilvēki ir emocionāli un atvērti gluži kā itāļi un brazīlieši.
Marko dzīvoja Mākslas centra rezidencē un labprāt kopīgajā virtuvē gatavoja itāļu un brazīliešu ēdienus, visus cienāja. Kā atzina Farida, mērces viņam izdevušās lieliskas, arī ar bagātīgu pēcgaršu, tāpat kā gleznas.
Džanoti uzdāvināja Daugavpilij divus darbus un piedalījās savas izstādes “Pasāžas” atvēršanā līdzās zālei, kur izstādītas viņa “tēva” gleznas.
Marko Džanoti izstāde Marka Rotko Mākslas centrā aplūkojama līdz 30. oktobrim.
Raksts krievu valodā lasāms Rus.LSM.lv.
