Izstādes kurators Valentins Klimašausks skaidro: “Mēs šajā izstādē cenšamies aplūkot laikmetīgās mākslas un zinātnes un zinātnes un laikmetīgās mākslas mijiedarbību. Esmu pārliecināts, ka tāda pastāv.
Ja pavēro, kā strādā zinātnieki, viņu darbā klātesoša ir gan subjektīvā realitāte, gan izdomājumi, kas pastāv arī laikmetīgajā mākslā.”
Izstādes centrā ir videodarbs “Mana bakteriālā būtība palīdz man gulēt”, kura autori pievērš īpašu uzmanību ekoloģijai un pēta bezformu masas, glumus dubļus un gļotainas struktūras. Savukārt stikla objekti “Mūsu skaistās mājas” veidoti, pētot attiecības starp cilvēkiem un augļu mušām, meklējot kopīgās raksturīpašības, tostarp uzvedību pārošanās laikā. Savukārt eksperimentālajos stikla traukos ar mīklas ieraugu tiek novērota mušu dzīve un straujā vairošanās.
“Man bija interesenti pavērot, kā ieraugs ar laiku mainās, kā ieraugā esošās baktērijas uzvedas atkarībā no vietas, kur ieraugs atrodas.
Kā baktērijas attīstās vai tieši pretēji – iznīkst atkarībā no tā, kā par ieraugu rūpējas, un kā ieraugā esošās baktērijas reaģē uz augļu mušiņu parādīšanos,” stāsta māksliniece Kamile Krasauaskaite.
Paradoksālā kārtā izstādē iekļautas arī latviešu gleznotājas Helēnas Heinrihsones agrāko gadu gleznas, izstādes kontekstā “2 dejotājas” interpretējot kā ne-cilvēcisku figūru deju, bet gleznu “Dzeltenā” kā feministisku koronavīrusa tēlu, bet galvaskausa atveidā mūsdienās saskatot potenciālos “pēckovidlaikmeta” draudus. Izstādē izmantoti arī bērnu zīmējumi. Izstādes kurators atklāj: “Mums dalībnieku vidū ir arī bērni no vairākām Lietuvas skolām, un viņi ir uzzīmējuši augļu mušiņu mājas, iztēlojoties, kur un kā šie kukaiņi varētu dzīvot. (..) Šie zīmējumi parāda cilvēka uztveres un iztēles mijiedarbību – to, kā mēs iztēlojamies dabas procesus.”
