Mana mūzika

Ar mālu, mūziku un tango. Keramikas māksliniece Maira Karstā

Mana mūzika

Atmiņas, mūzika un sajūtas citā līmenī. Saruna ar arhitekti Līvu Kreisleri

... ka tu gribi vēl kāpt un vēl esi dzīvs. Gleznotāja Inta Celmiņa un viņas mūzika

Ka tu gribi vēl kāpt un vēl esi dzīvs. Saruna ar mākslinieci Intu Celmiņu

Līdz 29. maijam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma gleznotājas Intas Celmiņas gleznu retrospekcija savienojumā ar virkni jaunu gleznu, kas tapušas beidzamajos divos gados. Un tā ir mazliet citāda Inta Celmiņa. "Tas varbūt ir tas nebeidzamais [aicinājums], kas ielikts katrā cilvēkā – ka tu negribi beigt, ka tu negribi beigties, ka tu gribi dzīvot, ka tu gribi vēl kāpt un ka vēl tu esi dzīvs, " saka Inta Celmiņa, kuras gleznošanu vienmēr pavada mūzika.

Saruna ierakstīta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un tās laikā skatāmies uz Intas Celmiņas darbiem. Jau pēc raidījuma ierakstīšanas citā saulē devās Intas Celmiņas dzīvesbiedrs gleznotājs Edvards Grūbe. Viņu piesaucam dažā sarunas rindkopā, un viņš kā Intas dzīves neatņemama būtība šajā stundā ir gan tālu, tomēr kopā ar mums.

Jebkura mūzika neder

Orests Silabriedis: Lasot jūsu ievada tekstu jaunajam katalogam, mani ļoti aizķēra doma, ka nevajag iztēloties, ka skaņa tiek pārradīta krāsā vai krāsa tiek pārradīta skaņā – ka tās joprojām paliek divas autonomas vienības, bet tās tomēr cieši mijiedarbojas. 

Inta Celmiņa: Jā, noteikti – tas tā ir! Un vēl es domāju, ka šīs autonomās vienības kopā drusku darbojas – tas ir tā: ja, lietojot krāsu, es dzirdu skaņu, es varu ar šo skaņu ietekmēt savu krāsas nolikšanu pareizajā vietā. Jo nav jau viena skaņa – ir skaņu kopums, tāpat ir krāsu kopums, tātad skaņu kopums ietekmē manu kopumu, tomēr rodas kaut kas jauns. Es domāju, ka tas ir brīnišķīgs veids, kā lietišķi izmantot mūziku.

Un jūs teicāt arī par tiem ritmiem. Mēs jau tagad arī jaunākajās bildēs to spilgti redzam.

Nu, tas jau ir obligāti – ritms rada kustību, tas rada pārvietošanos. Un

man ir ļoti liela vēlme [uztvert] skaņas sākumu un virzību, kur tā aiziet – parādīt un izjust pārklāšanos vienai pār otru. To ir vesels bars, kas nāk no apakšas – tās ir strāvas, viļņi. Un man arī tādā veidā gribas izteikt laiku, kustību vai telpiskumu. Tas viss ir vienā, ko patiesībā glezniecībā – tādā plakanā lietā – ir diezgan grūti izdarīt.

Plakanā – tas ir viens. Bet otra lieta, kas man nāk prātā – ka vienā brīdī taču jums ir jāapstājas un jāpasaka – viss, tā glezna ir gatava! Tas nozīmē, ka mūzika arī beidzas?

Nu nē, disku jau var uzlikt kaut septiņas reizes pēc kārtas, un tā tas dažreiz arī notiek – kaimiņiem varbūt par šausmām. (smejas) Tik ātri tas neiet. Jo, protams, ir kāda muzikāla vieta, kas gleznojot ir vajadzīga – ir vajadzīga tieši šī konkrētā vieta, tad arī es kāpjos atpakaļ un lieku vēlreiz un vēlreiz.

Nav jau tā, ka jebkura mūzika der. Der, bet ne jebkurā vietā, ne jebkurā gleznā, ne jebkurai tēmai. 

Piemēram, te ir bilde "Sapnis". 2021. gads. Jūs atceraties, kurā tieši vietā jūs to pabeidzāt?

Nepateikšu. Jo tas viss kā tāds vilnis uziet debesīs kopā ar visu mūziku.

Tad ir vakars, tumsa, nakts, un es no rīta ar šausmām eju skatīties. Mans vīrs sāk iet pa priekšu un saka – nē, nē, nē, nāc, nāc, ir labi!

Apmēram tā tas notiek. Jo es pati pie beigām neko neatceros... Jo braukt tajā vilnī ir ļoti skaisti, patīkami un pacilājoši, un patiesībā tas ir tas mirklis, kad arī man vislabāk patīk gleznošanas lietas.

Māksliniece Inta Celmiņa personālizstādē "Pateikt nepasakāmo" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

"Neļauj Intiņai dziedāt!"

Mūzikas klausīšanās sākumi. Jūs stāstījāt par toreizējo Viļa Lāča Latvijas Valsts bibliotēku. Tur viss sākās vai arī agrāk?

Agrāk bija pavisam bēdīgi. Mana krustmāte manai mātei teica – klausījos aiz durvīm, kad vēl biju bērns – "Tu tai Intiņai gan neļauj dziedāt, jo viņai nav balss."

Šausmīgi! 

Kopš tās reizes es muti vaļā neveru. 

Nekad, nekad? 

Gandrīz nekad. (smejas) Reiz vienā jautrā kompānijā mēģināju. Gadījās viens puisis, kurš teica: "Ā, vārna arī iedziedājās!" 

Diezgan skarbi.

Nē, tas ir jautri! (smejas) Bet mēs ar draudzeni jaunībā sapratām, ka [mūzika] – tas kaut kas ir, kaut gan taksisti izgrieza radio tieši tajā brīdī, kad skanēja klasiskā mūzika. Toreiz jau nebija tādas jaukas lietas kā Latvijas Radio 3. Toreiz klasika pa druskai skanēja jebkurā radioraidījumā. Bet tad mēs sākām iet uz koncertiem. Sēdējām, klausījāmies, un es skatījos, kā tā lustra pie griestiem te izplūst, te saplūst... Vienkārši šausmīgi miegojos! Bet mēs gājām un gājām.

Man liekas, ka draudzenei pielēca ātrāk, bet beigās sākām saprast, ka tas ir skaisti. Un draudzene man saka: "Paklausies, tas Haidns ir tik tīrs!" Es [pie sevis] domāju – kur viņa redz to tīrību?! (smejas)

Bet tad sāku klausīties un, protams, pēc tam bija ļoti, ļoti jauki. Skaisti! Gāja jau visādi – naudas nebija, gājām operā uz otro cēlienu, jo tad varēja par brīvu stāvēt augšā, trešajā balkonā. Apmēram tā.

Un kā notika skaņuplašu klausīšanās? 

Bija tāda patumša, laba telpa veclaicīgā 19. gadsimta ēkā, pāri Barona ielai – tur, kur bija Nacionālās bibliotēkas [nošu krājums].

Tumšā, veclaicīgā telpā uz melna, nocūkāta parketa bija mazs galdiņš ar atskaņotāju. Kāds kungs tur pāris vārdu priekšā pateica, uzlika plati, un mēs visi rindiņā, septiņi vai desmit, sēdējām un klausījāmies. Šis pasākums bija par brīvu, un tas notika vienreiz vai divreiz nedēļā. 

Tas tika publiski izziņots, vai jūs bijāt "lasīti" ļaudis, kurus aicināja uz īpašajiem vakariem?

Nē, nevienu tur neaicināja, visi bijām savstarpēji nepazīstami. Bet kāpēc mēs to zinājām? Droši vien kaut kāda afiša bija. Vienkārši gājām un klausījāmies.

Tas nav Bēthovens...

Un koncertu klausīšanās pirmsākumos jūs uzreiz mēģinājāt iegaumēt komponistu vārdus, gadsimtus un žanrus? Vai nosaukumus? Vai tā bija vienkārši mūzika, kas jāiepazīst?

Nē, tas nāca lēnām.

Kad sāku pirkt biļetes uz koncertiem, man bija jau apmēram skaidrs, ka jāpērk uz šo vārdu, uz šo un uz šo. Kas bija nepazīstams, tas tā arī aizbrauca kā nepazīstams. (smejas)

Un tad bija arī daži brīnumi. Atceros, kā atbrauca kāds Londonas karaliskais ansamblis vai orķestris, un spēlē Bēthovenu. Viņu zināju, tāpēc bija jāpērk biļete un jāiet. Sēžu, klausos un domāju – kur te ir Bēthovens? Nu nav! Un tas man bija liels brīnums. Izrādās, ka dažādos izpildījumos viņa var arī nebūt. Un tad es sapratu, ka laikam tā lieta ir vēl sarežģītāka. 

Un tad jūs nonācāt pie interpretācijas. Tomēr kuri bija pirmie komponistu vārdi, ar kuriem sākās ceļš šajā plašajā okeānā? 

Domāju, ka Mocarts, Haidns un Bēthovens. Arī Brāmss – tikai vēlāk. Ļoti, ļoti patīk Šūberts. Protams, arī visas skaistās Šopēna klavieru būšanas – mierīgie un skumjie gabali. Tad vēl, Edvardam pateicoties, baznīcas mūzika. Viņš ļoti to mīlēja. Tāpēc visi Stabat mater – Verdi, Pergolēzi, vēl daudzi. Mums ir tāds [mūzikas] stabiņš, ko lietojam – patiesībā daudz klāt nenāk, daudz neko nemainām aiz tā iemesla, ka nav jau laika kaut ko iet un meklēt. Bet nu –

tagad ir "Klasika". Uzgriežu to. Ja man nekas netraucē, ja es varu mierīgi jaukt savu krāsu un pagaidām domāt uz malu, tad "Klasika" man skan visu laiku. Bet tad, kad saprotu, ka – nē, nē, tagad gan man vajag tieši konkrētu lietu, tad eju pie disku aparāta.

Māksliniece Inta Celmiņa personālizstādes "Pateikt nepasakāmo" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Melni, brūni, gaiši zaļi  

Kā mūzikas klausīšanās ietekmē krāsu jaukšanu?

Tas noskaņo. Es nezinu…

Mana dzīve nav tāda, lai visu laiku būtu tādā skaistā mākslas pacēlumā vai tonī. Man, kā jau sievietei, ir virtuve un vēl šis tas. Visas nebūšanas un nedienas.

Darbnīca ir kopā ar dzīvokli – nu, ko tad – aizvērsi durvis un tagad būsi darbnīcā? Nekā! Nu, tad uzlieku mūziku un lēnām, lēnām pāreju uz citu "plauktiņu". 

Vai mūzika var ietekmēt krāsas izvēli?

Jā. Jā! Bet nevis mūzika, bet sajūta, ko no tās saņemu. Tā noteikti var ietekmēt krāsas izvēli. Varu klausīties un domāt, kā jūtos – melni, brūni vai gaiši zaļi. Sajūtas jau pārraida gan mūzika, gan glezna. 

Tad mēs nonākam līdz tam, ka mūziku nevajag baidīties klausīties fizioloģiski. Un par to gleznu, ko jūs teicāt – ka glezna ir nevis bildes skatīšanās un ka tā nav tikai viena plakne, bet ka tas ir drusku vairāk. Ka tā nav pašsaprotama lieta. Bet varbūt to cilvēkiem der atgādināt ik pa laikam?

Glezna gan ir konkrēts objekts – parasti četrstūrains laukums uz sienas, bet, ja tu domā, ka tas ir tikai konkrēts objekts un to tā arī apskati – kas tur ir virsū un ko tas varētu simbolizēt, tas nav pareizi.

Kaut arī tas ir četrās malās ietverts objekts, tas ir dzīvs, un tad, kad tu ej pie viņa, viņš tev kaut ko raida, un tu raidies pretī – skaties, klausies, redzi, neredzi. Ja neredzi – ej projām. 

Es tieši gribēju jautāt – drīkst taču arī neko nejust un neredzēt? 

Noteikti! Jo katrā periodā ir sava jušana. Jauns cilvēks redzēs citu gleznu, pusmūžā – citu. Vai atkal pēc rakstura – viens ir tāds, otrs citādāks. Katram ir sava redzēšana. Ja neuzrunā, ej tik prom. Bet ja tu jūti...

Tāpēc jau arī pēc teorijas gleznai ir viens noteikums: tai savā uzbūvē, kompozīcijā un krāsā jāmēģina piesaistīt aci drusciņ ilgāk, nekā cilvēks gribētu. Ja tā [uzmanību] notur dažas minūtes, tad tā ir uzvarējusi. Tad cilvēks tajā ieiet iekšā.

Bet, ja tikai uzmet skatienu un paiet garām, tad [zināmā mērā] kaut kas nav labi izdarīts. Gleznai ar kaut ko ir jāfascinē sākumā. Mazlietiņ. 

Skatītājam tomēr ar to mākslas darbu ir mazliet jāpastrādā, tur taču jūs piekritīsiet?

Tas tā ir domāts, jā. Tā ir izprieca, bet tikai drusciņ vēlāk – nevis tāda lēta un ātra izprieca. (..) Un vēl

ir tādas lietas, kas ir iesakņojušās – ka melns ir drūms, melns ir slikts, melns ir bēdīgs, ka sarkans ir tāds, bet dzeltens – šitāds. Nekā tamlīdzīga. Tie visi ir pieņēmumi.

Katra krāsa pati par sevi viena arī nav nekas, ir svarīgi, kas tai stāv blakus. Svarīgi, kas tai stāv apkārt. Lai ir melns – paskaties uz to, nekā tur bēdīga nav! 

Redzēt to, kas vajadzīgs

Pēdējos divos gados jums tapis tik daudz jauna. Konstatējām, ka arī mūzika ir ietekmējusi.

Un kārtīgi!

Man vispār nav daudz lietu, no kurām ietekmēties – man ir daba, ko redzu pa logu: to esmu iemācījusies redzēt un saprast. Tad man ir mūzika, tad man ir kaut kas, ko es dzirdu, jūtu vai redzu, bet tas nav daudz, jo pēdējos gadus es nekur nebraucu.

Atceros, kad vēl braucām un bijām kādā labā ārzemju muzejā, pēc tam kļuvi bišķiņ citādāks. Bet nu man šīs iespējas nav, un es tagad tā mierīgi eju dziļumā. Savā dziļumā. 

Bet mēs šeit skatāmies arī uz senāku laiku bildēm – kā tas ir, kad tavas bildes guļ krātuvē – ilgi, tumsā? Komponisti dažkārt saka, ka dažus savus mūzikas gabalus pēc ilgiem gadiem uzreiz neatpazīstot. Savas bildes gan laikam uzreiz atpazīstat – sajaukt tās nav iespējams.

Atpazīstu gan, bet dažkārt aizmirstu, ka man tāda bijusi. 

Jums patīk tā atskatīšanās – kāda bija Inta pirms daudziem gadiem?

Par šo izstādi es baidījos… Jo māksliniekam jau nav nekā ļaunāka par to, ja viņš saskata, ka kādreiz gan viņš varēja… Es ļoti baidījos. Bet tagad domāju, ka harmoniski esmu sapratusi, ka vēl jau bišķiņ varu. Nav tik traki.

(..) Vienīgā lieta, ko šobrīd gleznoju no dabas, ir ziedi. Man patīk gleznot puķes. Tomēr, kad tos gleznoju, vienmēr domāju, ka negribu uzgleznot ziedus, bet gan vēlos uzgleznot to smaržu. Tas arī laikam ir drusku "ku-kū". 

Nē, tas nav "ku-kū". Skatītājiem tas ir jāmācās un jāpatur prātā.

(..) Kāpēc fotogrāfija neatspoguļo to, ko es redzu – cik skaista ir daba šobrīd? Ja es būtu ļoti lieliska fotogrāfe, varbūt es to varētu izdarīt.

Bet parasti nofotografējot paskatos – nekā tur nav. Bet dabā taču ir! Tātad es, dabā skatoties, pusi neredzu. Redzu tikai to, kas man ir vajadzīgs.

Tā ir tā gleznotāja redze. Mēs skatāmies savādāk. Mēs neskatāmies uz cilvēku. Bieži man atnāk kāds, un es nezinu, kas viņam bija mugurā, vai viņam mati bija gaiši vai tumši. Bet es atceros kaut ko citu. Tā kā es esmu jau radusi atsijāt to, ko man nevajag. Uzreiz. Un tad vēl paspilgtināt.

Māksliniece Inta Celmiņa personālizstādes "Pateikt nepasakāmo" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Bet vardīte ķepurojas

Kā var gaismu dabūt iekšā gleznā?

Ar kontrastiem. Tā ir ļoti skaistā glezniecības teorija, kas ir jāapgūst. Tur ir ārkārtīgi daudz visādu knifu. Vienmēr saku, ka mēs strādājam par acu apmānītājiem. Tur ir optika un citas lietas, kuras pārzinām, jūtam un pilnīgi automātiski strādājot izmantojam.

Vai jums ir kāds noslēpums, ko esat atradusi zīmējot un par ko nekad nevienam neteiksiet?

Es jau savu lielāko noslēpumu esmu izpļāpājusi – ka tās biezās faktūras taisu ar pelniem. Vairāk noslēpumu man nav. (smaida)

Vai varat pateikt, ar ko saistīta krāsas izvēle katrā konkrētajā brīdī? Par instrumentiem ir skaidrs. Bet tieši jaunajās bildēs – tur ir tik liela krāsu daudzveidība!

Pavasarī ir pavasara krāsu izjūta, rudenī – rudens izjūta. Otrādi uzgleznot es nevaru. Ziemā nevaru uzgleznot zaļu – pilnīgi izslēgts. Tā ir! Interesants piemērs. Savulaik daudz braucu ar mašīnu no laukiem uz Rīgu un atpakaļ. Un vienmēr kaut kas ir aiz loga – pavasaris, rudens. Braucot uz to nedrīkstu skatīties, bet tas man ir ieslīdējis gar ausi. Un tas parādās krāsās. Es gandrīz vai dzirdu sava vīra balsi aiz muguras – ka katrai gleznai atsevišķi ir jāiecer arī krāsu kompozīcija. Krāsu iecerei jābūt vienlaicīgi ar kompozīciju.

Nevar uzrasties pēkšņi rozā strīpa, kas galīgi nav bijusi paredzēta? 

Var. Bet lielais kopums būs pelēks.

Kas jums šajos pēdējos divos gados ļāvis pacelties jau atkal pilnīgi jaunā pakāpē – jaunā meistarībā, jaunās interesēs?

Tas varbūt ir tas nebeidzamais [aicinājums], kas ielikts katrā cilvēkā – ka tu negribi beigt, ka tu negribi beigties, ka tu gribi dzīvot, ka tu gribi vēl kāpt un ka vēl tu esi dzīvs. 

Jā, bet katram jau tā nav. Bet jums ir.

Man gan liekas, ka kaut kas no tā ir katrā. Protams, ka dzīve, ja tu to dzīvo ilgi, arī ļoti nogurdina. Ja paliek pārāk grūti un nogursti, viss tā kā drusku saplok. Bet nu – vardīte ķepurojas…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt