Kultūras rondo

Projekts “Riga Literata”. Izvaicājam literatūrzinātnieku Ojāru Lāmu

Kultūras rondo

Izrāde "Rotkho" Dailes teātrī - neparasta pieredze skatītajiem un visiem iesaistītajiem

"Fotogrāfs un viņa laiks": Gunārs Binde

Kā tapa kanoniskais Smiļģa portrets? Saruna ar fotogrāfu Gunāru Bindi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Tad nostūmu Arnoldu Plaudi un Smiļģi pie strūklakas un teicu, ka es te jūs fotografēšu. Grūtības bija tādas, ka vajadzēja galvu celt uz augšu, lai acis pavisam nepazustu, jo gaisma bija no augšas. Man vajadzēja medīt tos mirkļus, kad viņš to galvu pacēla. Tad Arnolds sāka kurināt viņa emocijas, sāka Smiļģi provocēt. Mēs inscenējām no Smiļģa to, ko mēs sapratām. Viņš pārdzīvoja savu likteni kā teātra radītājs," atceras kanoniskā Eduarda Smiļģa portreta autors, fotogrāfs Gunārs Binde, kura darbus pašlaik ir iespējams apskatīt izstādē "12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas".

Latvijas Nacionālais mākslas muzeja jaunajā pastāvīgajā fotogrāfiju ekspozīcijā "12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas" redzamas 20. gadsimta 60.–90. gados tapušas fotogrāfiju sērijas un atsevišķi fotodarbi, kuru autori ir 12 fotogrāfi – Gunārs Binde, Māra Brašmane, Uldis Briedis, Zenta Dzividzinska, Andrejs Grants, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Valts Kleins, Sarmīte Kviesīte, Aivars Liepiņš, Inta Ruka un Egons Spuris.

Gunārs Binde ir viens no pionieriem Latvijas fotogrāfijā un fotogrāfu aktīvismā. "Fotogrāfs-inscenētājs" – tā, sākot strādāt fotogrāfijā, sevi pieteica Gunārs Binde. Iesācis un pievērsies fotogrāfijai 60. gadu sākumā, kaut gan fotoaparātu paņēmis rokās jau 1957. gadā. Strādājis par gaismotāju Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī. To svarīgi zināt, lai labāk izprastu fotomākslinieka rokrakstu. Viņam fotogrāfijā allaž svarīgi bijis radīt tēlu, bet dokumentalitāte kā mākslas forma viņu neinteresē. Kā meistars pats apliecina – vienā gadā esot piedalījies pat 80 starptautiskās izstādēs. 

Savukārt kanoniskais leģendārā režisora Eduarda Smiļģa portrets 29. Argentīnas Starptautiskajā fotogrāfijas salonā (XXIX Salón Internacional de Arte Fotográfico) Buenosairesā 1965. gadā tika godalgots ar zelta medaļu. Gunārs Binde attīstīja oriģinālu inscenētās fotogrāfijas metodi, kurā viņš sintezēja režiju, tēlojumu, kinokadra estētikas principus un dokumentāciju. Mākslinieks uzsver, ka viņam fotogrāfijā svarīgi radīt tēlu, bet dokumentalitāte kā mākslas forma viņu neinteresē.

Eduards Smiļģis
Eduards Smiļģis

"Ja Smiļģis nebūtu aizvadīts pensijā no teātra, kas ir viennozīmīgi izdzīts no teātra... Viņu aizvadīja pensijā maijā, jūlijā pie viņa gājām. Es viņu pazinu no teātra laikiem, man viņš nebija svešs.

Man Smiļģis likās pārāk nesaprotami teatrāls, tāds teātra spoks. Viņš gāja pa ielu un uzreiz varēja pateikt, ka viņš nav "normāls" cilvēks, ka ir teātra cilvēks, ir ģēnijs. Mums ar Arnoldu Plaudi uzreiz bija skaidrs, ka tas nav labi, ka viņš ir aizgājis pensijā," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" Gunārs Binde stāsta, kāpēc devies pie Eduarda Smiļģa.

Gunārs Binde kopā ar mākslinieku Arnoldu Plaudi un viņa sievu Baibu Puzinu devies pie leģendārā režisora Eduarda Smiļģa, kurš tajā brīdi, kad trijotne ieradās, stāvēja pie savas gaišās ''Volgas'' ar konservu bundžu un otu rokā, piekrāsojot rūsas plankumus.

"Tad nostūmu Arnoldu un Smiļģi pie strūklakas un teicu, ka es te jūs fotografēšu. Jo tur fonā bija liepas, un gaisma krīt no augšas. Gaisma bija bez ēnām, bija mākoņi, saules nebija. Grūtības bija tādas, ka vajadzēja galvu celt uz augšu, lai acis pavisam nepazustu. Tad man vajadzēja medīt tos mirkļus, kad viņš to galvu pacēla uz augšu. Es pietupos, lai būtu zemāks punkts. Arnoldam neko nevajadzēja teikt.

Viņš sāka prasīt Smiļģim, kurināja viņa emocijas, sāka viņu provocēt. Mēs inscenējām no Smiļģa to, ko mēs sapratām. Viņš, cilvēks, pārdzīvoja savu likteni kā teātra radītājs, kā teātra skolas radītājs," stāsta Gunārs Binde. 

Fotogrāfs turpina: "Tā darbošanās vilkās pusstundu. Tad, kad šī fotogrāfija radās, tās emocijas bija sakāpinātas tā, ka acīs jau bija mitrums, acis kļuva miklas. Ir man vēl kādas trīs vai četras tehniskā līmenī labas bildes, bet tur nav to emociju.

Šinī gadījumā emocijas ir nepārprotamas. Tanī pašā dienā es attīstīju filmas un ieraudzīju šo bildi, un man uzreiz bija skaidrs, ka ir. 

Izstādē "12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas" eksponēts arī Gunāra Bindes cikls "Hallo, Maskava!" (1965), kas tapis sadarbībā ar Sarmīti Kviesīti un Arnoldu Plaudi, īstenots dokumentālajā žanrā. Tas radās kā pasūtījums veidot optimistisku reklāmas filmu ārzemju auditorijai par PSRS galvaspilsētas dzīvi. Vienlaikus ar filmai noderīgajiem attēliem tika dokumentēta arī virkne PSRS propagandai nevēlamu kadru, kuri šodien ļauj ieraudzīt tipiskos 60. gadu vidus ielu skatus Maskavā.

Gunārs Binde. No sērijas “Hallo, Maskava!”. 1965.
Gunārs Binde. No sērijas “Hallo, Maskava!”. 1965.

"Jūlijs, augusts Maskavas tajā reģionā bija viskarstākais – ar dūmakainu zilu gaisu, jo tur purvi dega apkārt. Vissliktākais laiks, kad var fotografēt, un mums bija jāpabeidz divu mēnešu laikā. Daudz tika fotografēts – pāri par 1000 fotogrāfiju. Tur pat Maskavā attīstījām, sliktā viesnīcā dzīvojām, lai varam attīstīt pagrabā.

Es varēju pasūtīt mašīnu katrai dienai, bet es biju kategoriski pret, jo, ejot no vienas vietas uz otru, var atrast tos kadrus, bet, no mašīnas pa logu skatoties, neko labu nevar atrast. Tas bija grūti. Bet daudz piedzīvojumu," atceras fotogrāfs Gunārs Binde.

Gunārs Binde. No sērijas “Hallo, Maskava!”. 1965.
Gunārs Binde. No sērijas “Hallo, Maskava!”. 1965.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti