Jēdziens „figūra” attiecināms gan uz vienu no formālās izteiksmes līdzekļiem vizuālajā mākslā, gan citām sfērām – ķermenisku, muzikālu, tēlainu pieredzi, matemātikas un retorikas jomu. Mākslinieciski risinātā daudznozīmība skatītājam sniedz nojausmu par intensīvas domāšanas un idejas risināšanas procesu, kas, mijiedarbojoties ar procedurālām zināšanām, bijis pamatā eksponēto darbu radīšanai. Figūra abu mākslinieku daiļradē ir centrāls, taču ne identisks elements. Ja Augusta Zariņa mākslā tā ir ģeometriska, tīra, uzsvērti telpiska, tad Kristapa Zariņa darbos - ķermeniska, „gleznieciska”, tās robežas transformējas, izplūst, pārvēršoties abstrakcijā.
Kristaps Zariņš ir Jūrmalas iedzīvotājs un jūtas tai piederīgs, tāpēc ar prieku iepazīstina savas pilsētas iedzīvotājus ar darbiem, kuri ir dažādu gadu un personālizstāžu liecinieki, taču visi kopā, kā uzsver mākslinieks, „ir mans skats, ko var saukt arī par figūrām”.
Mākslinieks ir pateicīgs Jūrmalas pilsētas muzejam par doto iespēju ekspozīciju izveidot un, raksturojot savu glezniecību, ieskicē attiecības starp sevi, mākslu un sabiedrību: „Ivars Runkovskis par manu izstādi „Slepenais muzejs/ Le Musee Secret” rakstīja, ka mana glezniecība nav ērta, un uzdeva retorisku jautājumu – kas teicis, ka glezniecībai jābūt ērtai un patīkamai? Manuprāt, diezgan trāpīgi, jo esmu spriegumā ar sevi un sabiedrību. Savukārt ģimene ir mans atbalsts. Tas liek man gleznot.”
„Manas figūras ir ģeometrija, mērenība un nogrieznis," atzīst Augusts Zariņš. "Operēju ar līniju, jo, manuprāt, konstrukcijas, režģi, pārnesumi, apļi, līknes, ko veido līnija, vilkta gan ar tušu un rapitogrāfu, gan ar ogli un zīmuli, vislabāk stāsta par manis saredzamo pasauli, manām un laikabiedru attiecībām, tas ilustrē manas domas un manus sapņus. Krāsainajos darbos izmantoju laku vairākos slāņos, spilgtas un luminiscējošas krāsas, ar kurām izgaismoju savas radošās teritorijas stūrus, mijiedarbību starp mākslinieku un apkārtējo cilvēku fantāziju jūkli.”
