Evelīnas Deičmanes izstāde tapusi Jūrkalnē. Sarunās un kopīgā ikdienā ar Jūrkalnes iedzīvotājiem māksliniece izzinājusi vietējās tradīcijas, krājusi dziesmas un stāstus.
"“…Tā daru es, tā mana mamma darīja, tā manas mammas mamma darīja. Es nezinu kapēc”, tā visbiežāk skaidro senas tradīcijas, dziedāšanā, maizes cepšanā, grozu pīšanā, dzīvi Jūrkalnē. Nedēļu ciemojoties, mēģināju šīs ciema tradīcijas uzzināt un praktizēt. Tā rezultātā man maize sanāca apaļa kā jūras akmens, dziesma šņāc kā vilnis, bet valoda asa kā vējš. Zināšanas krāju no dažādas paaudzes jūrkalniešiem – suitu sieva Marija Rudzāja (90 gadi), skolniece Katrīna (9 gadi), maizes cepēji Juris un Inga Lastovska (vecums nav zināms), kalējs Ainārs Rullis (vecums nav zināms),“ stāsta māksliniece.
Evelīnu Deičmani arī agrāk saistījusi interese par tradīcijām, teikām, dabas un cilvēka vietu universālajā laiktelpas secībā (personālizstādes „Burt-Nieks“ (Künstlerhaus Bethanien, 2011; Burtnieku kultūras centrs, 2012), „Laika dalīšana“ (kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2012), „Lidijas dārzs“ (Rīgas Doma baznīcas dārzs, 2013)). Mākslinieces darbos tradīcija un ikdiena tiek mitoloģizēta un savienota ar personīgo emocionālo pieredzi. Evelīna Deičmane bieži eksperimentē ar skaņu un vizuāliem elementiem. Viņai raksturīga minimālistiska pieeja vizuālo izteiksmes līdzekļu izmantojumā.
Izstādē mākslas telpā “jūrK” skatāmi skanoši un klusējoši objekti.
Evelīna Deičmane beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2007) un studējusi Berlīnes Mākslas universitātes UDK Eksperimentālo mediju un Vizuālās komunikācijas nodaļās.
Kopš 1999. gada māksliniece piedalījusies nozīmīgās starptautiskās izstādēs – 15. Sidnejas biennālē (Austrālija, 2006), 2. Maskavas biennālē (Krievija, 2007), „Manifesta 7” (Itālija, 2008), 12. Kairas biennālē (Ēģipte, 2010) u.c. 2009. gadā Evelīna Deičmane kopā ar mākslinieku Miku Mitrēvicu pārstāvēja Latviju 53. Venēcijas biennālē.
Kā nākamā ciklā „Laikmetīgā māksla Jūrkalnē” paredzēta šā gada Venēcijas biennāles dalībnieka Kriša Salmaņa izstāde, bet pēdējā izstāžu ciklu augustā noslēgs Ata Jākobsona un Kates Krolles videoinstalācija “Patiesība ir vienkārša”.
