Ideja par pirmās grāmatas izdošanu plakātistam un gleznotājam Jurim Dimiteram radās jau 2007. gadā, taču dienasgaismu tā vēl joprojām nav ieraudzījusi. Pēc mēneša mākslinieks plāno izdot savu pirmo plakātu albumu un cer, ka šā gada rudenī klajā nāks arī pirms septiņiem gadiem sāktā autobiogrāfiskā grāmata.
Savus pirmos sirreālos zīmējumus J. Dimiters radījis jūras krastā, un joprojām atzīst, ka jūra viņu pievelk. Vētras, jūras skati, kā saule noriet, par to mākslinieks ir jūsmojis vienmēr un aizvien nespēj būt vienaldzīgs. Ar jūru saistītas arī daudzas bērnības atmiņas, jo bērnībā vairākas vasaras gleznotājs pavadījis Skultē.
Pirmie jūras krastā tapušie darbi arī bijuši apskatāmi plašākai publikai, jo tos mākslinieks izstādījis savās izstādēs.
Ziedu laiki plakātiem un plakātistiem
Bet runājot par plakātu aizsākumiem Latvijā, mākslinieks norāda, ka plakātu ziedu laiki bijuši pagājušā gadsimta 70.-80. gadi, kad arī pats atradies ziedu laiku pašā virsotnē. Tas bija laiks, kad valdīja plakātu bums, kam sekoja plakātu nāve. Mākslas zinātnieks Jānis Borgs ir secinājis, ka kapitālismā plakāts ir miris, lai gan mākslinieks J. Dimiters atzīst, ka īsti tā nevarētu teikt, tomēr piekrīt, ka ziedu laikos bija daudz vairāk stimulu gan materiāli, gan ideoloģiski. Bija arī spēcīga kopa, kas strādāja šajā jomā. Bet vēlāk jau plakāts kļuva arvien komerciāls un vairs ne tik interesants.
„Kad es tagad skatos savu CV, tad man jau kaut kur 1989. gadā beidzās visas prēmijas, visi lielākie sasniegumi. Tikko kā sākās atmoda, tā man bija stop. Es nezinu kā to izskaidrot, bet tā tas bija, jo mainījās iekārta, visa tā struktūra, Mākslinieku savienības vairs nebija, visi iepriekšējie sakari bija zuduši,” atminas mākslinieks.
Kad mainījās tā struktūra, es jau iekļāvos visā tajā revolucionārajā cīņā un teicu kaismīgas runas, par ko nu tagad būtu būtībā jāatvainojas tautai.”
„Jāatvainojas par to, ka tauta dabūja ciest. Es esmu vainīgs par to, ka arī biju iekļāvies tajā atmodas pacēlumā. Tā jau ir ar visām revolūcijām. Tos augļus plūc pavisam citi. Tāpat būs tagad Ukrainā, tas ir likumsakarīgi,” nosaka plakātists un atzīst, ka uz visām šīm lietām raugās filozofiski, ne ar nožēlu vai dusmām, bet ar humoru. Jo cilvēks nav mainījies jau tūkstoš gadus kopš Jēzus Kristus laikiem un senāk, cilvēks nemainās, cilvēks tas pats ir.
Juris Dimiters
Dzimis: 1947. gada 15. oktobrī Rīgā;
Māte - gleznotāja Džemma Skulme,
Tēvs - aktieris Artūrs Dimiters,
Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu.
Veidojis scenogrāfijas izrādēm:
- Dailes teātrī,
- Latvijas Nacionālajā teātrī,
- L.Paegles Valmieras Drāmas teātrī,
Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Krievijā, Vācijā, Zviedrijā u.c.
Pēdējais mohikānis un rakstnieks
Tomēr mākslinieks arī atzīst, ka nedaudz jūtas kā pēdējais mohikānis, kā pēdējais palikušais, jo no viņa kompānijas gandrīz visi jau ir aizgājuši citos darbos un plakātus vairs netaisa.
Arī pats J. Dimiters nodarbojas ar citiem darbiem, tai skaitā raksta grāmatas. Mākslinieks gan norāda, ka tas ir pārāk stipri teikts „raksta grāmatas”, jo ideja par pirmās grāmatas izdošanu radās jau 2007. gadā un cerams, ka varbūt šā gada rudenī grāmata beidzot būs gatava.
Tas būs autobiogrāfisks darbs no vecu dienasgrāmatu fragmentiem, tur ir Borga teksti, mani teksti, bet pamatā tas ir bilžu albums, kur ir visa mana māksla, tāds pamatīgs foliants - gan scenogrāfija, gan glezniecība, gan grafika, gan plakāts,” atklāj mākslinieks.
Bet tā kā šis process ir tik ļoti ievilcies, tagad māksliniekam ir cita ideja, kuru, cerams, varēs realizēt jau pēc mēneša.
Es gribu izdot vienu grāmatu, kur ir tikai plakāti, plakātu albums, jo es domāju plakāts to ir pelnījis - bez tekstiem, bez nekā, tikai plakāti.”
Vēsture, ko veidojuši citi
Runājot par personīgo dzīvi, mākslinieks atzīst, ka vienmēr piederējies pie elites, un tas ir sava veida mīnuss, jo uzliek papildu atbildību. „Es vienmēr esmu juties mazliet nekomfortabli starp draugiem, kaut kur kā tāds buržujs, tad it kā ir jāatbild par visiem, jo tie cilvēki ir kaut kādā ziņā slaveni un tad tev vienmēr prasa par viņu izdarībām, panākumiem vai kļūdām. Tu jūties atbildīgs. Ja tev nav tas backgrounds, tad tev ir vieglāk dzīvot. Tad tu atbildi tikai par sevi un pats veido savu vēsturi, bet te to manu vēsturi jau lielā mērā ir izveidojuši citi,” norāda mākslinieks un atzīst, ka ir bijuši daži nedraugi, kas panākumus saista tikai ar viņa vecākiem.
Tētis Artūrs Dimiters, mamma Džemma Skulme, tev tas humors ir no tēva, tev tā glezniecība ir no mātes - tā, it kā man pašam nekas nevarētu būt!"
Bet mākslinieks Juris Dimiters atzīst, ka ir pats sevi pierādījis, savulaik bijis 50 pasaules labāko plakātistu rindās, un nevar teikt, ka dzīvē uz priekšu ticis tikai vecāku dēļ. Tomēr, ja tagad būtu vēlreiz jāizvēlas studijas, tad noteikti ietu uz Juridisko fakultāti, lai kļūtu par advokātu.
No patēva Ojāra Ābola plakātists ir ieguvis daudz zināšanu tieši mākslas jomā. J. Dimiters atzīts, ka cilvēciskās attiecības viņiem toreiz varbūt nebija ļoti sirsnīgas, jo tie bija pārejas gadi, pats bija ļoti liderīgs un darīja mammai daudz pāri: „skolu es beidzu ar lielām grūtībām, man bija laikam seši divnieki un samazināta uzvedība, līdz ar to man draudēja iešana armijā, bet es pārliku dažus eksāmenus un kaut kā tur izķepurojos. Bet tas, ko patēvs man ir devis glezniecībā, ir neatsverami un arī uzskati par dzīvi. Viņš bija tāds revolucionārs tips.”
No tēva mākslinieks ir mantojis humora izjūtu un arī tādu filozofisku skatu uz dzīvi, bet mamma ir devusi to minimālo nacionālo, kas pašā plakātistā šobrīd mīt. „Jo es vienmēr saku, ka esmu kosmopolīts, ka mākslinieki ir internacionālisti, nacionāla māksla kā tāda ir grūti definējama. Tā kā mamma man ir devusi to latviskumu un latvisko mentalitāti” nosaka mākslinieks.
