"Rīgas kaķi, apmēram pēc skaita kādi 400 varētu būt, ja kāds nāks un skaitīs; un mājās apmēram tikpat daudz palikuši," par izstādē redzamo stāsta māksliniece.
Svarīgs tēls mākslinieces Anitas Paegles daiļradē ir kaķi. Šajā izstādē tie sanākuši vienuviet no ilustrācijām Ineses Zanderes dzejoļu grāmatā "Kaķis uz klavierēm" un Māras Cielēnas grāmatā "Ņau un murr". Tāpat arī no zīmējumiem Latvijas Pasta izdotajās tematiskajās pastmarkās, un Latvijas Bankas izlaistās monētas "Pasaku monēta I. Pieci kaķi".
"Tā kā pele sēdēju uz tām zīmējuma kaudzēm un čaukstināju papīrus, un skatījos, un vienkārši tādu čupu kaķu pagrābu, jo zīmēšanas procesā patīk uzzīmēt galveno ilustrācijas kompozīciju, bet kaķa tēls, es jau nezinu, kādu tur vajadzēs, to ir desmitiem, tad es izgriežu, uzzīmēju, izgriežu ar šķērēm un lieku klāt, kā tāda kolāža – der, neder, patīk, nepatīk, tāda krāsa, mainām, desmit varianti, un tad izvēlos beigās vienu, tāpēc tie daudzie kaķi izgrieztie, smieklīgi," darbošanos pārstāsta Anita Paegle.
Katra mākslinieces veidotā ilustrācija ir kā atsevišķs mākslas darbs, kurā liela nozīme ir smalkajām detaļām un niansēm, kā arī kaķu raksturiem. Viņa turpina: "Kad skici zīmēju, es domāju, – priekš kam tās tūkstoš spalvas, bet, kamēr nav sīkumi izzīmēti, kaut kā neredz visu to kopā. Tāpat es sāku ar vienu stūri – ar vissarežģītāko. Ir dienas, kad es sāku ar visvieglāko, jo vienkārši nav kaut kā spēka padomāt, vajag, lai ir bez kļūdām, tā ir akvareļa tehnika – kā tu ieklāsi to krāsiņu, tāda arī būs. Papīrs ir biezs, izturīgs, var drusku tur ar otu pašvīkāt, pamazgāt, bet tā man nepatīk, man patīk, lai visur būtu tā nevainojami, kā es iedomājos, jo to kļūdu es pēc tam vēl desmit gadus redzu, – kaut kas tur, sašpurgāts stūrītis, it kā neviens neredz, bet tu redzi, domā: "Nu, varēji jau kaut kā pacensties.""
Kā uzsver māksliniece, izstāde uzrunās ne tikai kaķu mīļotājus, bet arī tos, kuriem interesē filatēlija, mākslas vēsture vai arī Rīgas arhitektūra, jo katrs no kaķiem ir iemūžināts kādā no Rīgas namiem vai ielām: "Jā, redzēt citus kaķus, varbūt atcerēties savējos vai savu radu, vai draugu kaķus, pazīstamas ielas, pazīstamu kaķu mīmiku, pazīstamas situācijas vai tieši otrādi – nepazīstamas ieraudzīt. Tātad ne tikai darbu kopumā, bet iet dziļumā, tur, kā Mārupītes ūdens aizvijas zem tiltiņa, kā bērni ar sniega pikām un sunītis. Tā vēl, man liekas, katrs, kas stāvēs, varēs ko izdomāt."
Izstāde muzejā aplūkojama līdz pat marta beigām.
