Rīgas mākslinieku grupa
Rīgas mākslinieku grupa bija viena no aktīvākajām mākslinieku grupām, kas vietējā mākslas dzīvē iedibināja modernisma tradīciju.
Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" stāstu ciklā apskatīti seši mākslinieki no Rīgas mākslinieku grupas, atklājot tās personību dažādos rokrakstus un novatoriskos meklējumus glezniecībā – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Uga Skulme un Leo Svemps.
Jēkabs Kazaks ir dzimis rīdzinieks, mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš dodas uz Penzas mākslas skolu dziļi Krievijā. Viņam līdzi dodas Romans Suta, pievienojas arī Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un citi. Mācības skolā, no vienas puses, ir ļoti konservatīvas, nerosinošas, bet, no otras puses, jauniešiem sadzīve bijusi pietiekoši interesanta. Penzā gan valdīja milzīgs sals un bads, tomēr vēlāk viņi Penzas laiku atcerējās kā ļoti iedvesmojošu. Jaunos māksliniekus uzrunāja iespēja braukt uz Maskavu, kur Sergeja Ščukina un Morozova galerijā bija apskatāma franču mākslas kolekcija. Ščukinam bija darbi, kurus viņš pirka Parīzē bez izstāžu starpniekiem. Tur bija skatāmi Pablo Pikaso, Andrē Derēns, Anrī Matiss, Pols Gogēns, Pols Sezans, Vinsents van Gogs.
Jēkabs Kazaks Maskavas galerijās īpaši iedvesmojies no franču mākslas.
Mākslas zinātniece un izstādes "Rīgas mākslinieku grupa – 100" kuratore Dace Lamberga, kurai Kazaks ir viens no iecienītākajiem māksliniekiem, uzsver – arī ārzemju mākslas pētnieki un zinātāji uzskata, ka Jēkabs Kazaks ir ļoti oriģināls mākslinieks. No Rīgas grupas māksliniekiem viņš ir, iespējams, viens no izcilākajiem – savdabīgs un ar savu rokrakstu. Viņa glezniecībā galvenā bija bēgļu tēma – Pirmā pasaules kara bēgļi, ko viņš redzēja Penzā un Petrogradā. Tie tika gleznoti franču glezniecības iespaidā, galvenokārt viņu iedvesmojis Andrē Derēns.
Tomēr, kā uzsver Lamberga, glezna "Bēgļi" ir ļoti latvisks darbs. Ar šiem bēgļiem – jauno māti ar bērnu, veco vīru, vecajām sievām – viņš simbolizē visu latviešu bēgļu likteni.
"Var jau arī stāstīt ļoti reālistiski, cik grūti ir gājis, bet Kazaks parāda to, ka arī tikai dažas figūras var stāstīt tautas likteni," stāsta Dace Lamberga.
Savās piezīmēs Kazaks ir rakstījis par savu glezniecību:
"Mans gleznošanas veids kļūst svabadāks, un lielu vērību es piegriezu kompozīcijai. Vēl es nepazinu Andrē Derēnu un biju reprodukcijās redzējis tikai dažus Pikaso darbus, tādēļ arī visa mana mīlestības piegriezās vecajiem meistariem. Un ar neatlaidīgu darbu es centos izravēt visu to, kas bija nejaušs un lieks."
Jēkabs Kazaks ar saviem domubiedriem Ubānu, Toni un Sutu sāka domāt par grupas veidošanu. 1919. gadā pievienojās vēl citi mākslinieki un viņi izveidoja Ekspresionistu grupu. Kad grupa bija nobriedusi izstādei, mākslinieki sevi pārsauca par Rīgas mākslinieku grupu.
Grupas izstāde 1920. gadā guva milzīgus panākumus ar mākslinieku avangardisko redzējumu. Kā skaidro Lamberga, izstādē bija gan reālisma darbi, gan arī darbi, kurus varētu nosaukt par ekspresionismu un fovismu, gan kubistiski darbi. Pats Kazaks gan bija noskaņots pret kubismu, kaut gan arī viņam ir daži šī virziena darbi. 1918. gadā viņš rakstīja, ka "kubisms un vēl daža laba no sekojošām strāvām jau savas dienas skaitījušas. Un tikai tās domas, ko tās ienesušas, tas ceļš, uz kura tās uzveda, ir palicis un vedīs mūs uz jauno mākslu."
Mākslas zinātniece Dace Lamberga kā izstādes "Rīgas mākslinieku grupa – 100" zīmolu saredz Jēkaba Kazaka darbu "Dāmas jūrmalā".
"Ļoti krāsains, amizants, kas pievērš uzmanību. Tas atklāj, ka mākslinieks, kurš beidzot ir guvis zināmu atzinību un kura darbus ir nopirkuši abi Latvijas mākslas muzeji, jūtas brīvs, arī radošs,
un ka tās dāmas viņam patīk, bet ka viņš arī mazliet vīpsnā," stāsta Dace Lamberga.
Šī glezna ir vairākkārt piesaistījusi uzmanību ārzemēs. Piemēram, 2004. gadā, kad Latvija stājās Eiropas Savienībā, Dublinā notika jauno dalībvalstu mākslas izstāde, un tika izvēlēts tieši šis Jēkaba Kazaka darbs. "Citu tautu pārstāvji uztver šo darbu. Tas nozīmē, ka tas ir saistošs, efektīgs un iespaidīgs. Diemžēl tas Kazaka dzīvē bija viens no pēdējiem. Viņš vēl uzgleznoja gleznu "Karš", kas bija pasūtījuma darbs. Bet pēc Otrā pasaules kara bija rīkojums, ka darbs ir mākslinieciski mazvērtīgs un ir jāiznīcina. Pie vainas bija sarkanbaltsarkanais karogs. Bet tagad izstādē ir skice no Tukuma muzeja, ko Leonīds Āriņš, tā laika direktors, veiksmīgi saglabāja," atklāj izstādes kuratore Lamberga.
Rakstnieks Viktors Eglītis ļoti atzinīgi vērtēja Rīgas mākslinieku grupas izstādes gan 1920. gadā, gan 1923. gadā. Par Kazaku viņš ir rakstījis, ka
"tas neatņemami īpatnējais, kas ir redzams Kazakā, ir iedzimtā un ieaugusī Rīgas pašzēna vīrišķīgās drosmes nebēdnība, atstājot viņā absolūtu brīvību no visiem aizspriedumiem, pārdrošo raksturu un uzņēmību, un arī lielo mīlestību pret Rīgas dzīves burzmu. Kazaka individualitātē pārsvaru guva uztraucošais, nebēdnīgais raksturs.
Kazaks visur meklē raksturu – līnijās, vielā, krāsās, izteiksmē, visur jābūt kaut kam sevišķam, pārsteidzoši oriģinālam. Un Kazaks sasniedz to, ko grib, un pārliecina visvienkāršākajiem līdzekļiem."
Jēkabam Kazakam 1920. gada 30. novembris izrādījās liktenīgs – 25 gadu vecumā negaidīti strauji sāka progresēt tuberkoloze. Latviešu mākslai zuda "smalkjūtīgā, mierīgā daba un dziļi izkoptā inteliģence, kas to ievērojami atšķīra no nemierīgās, bieži skarbās apkārtnes", laikrakstā "Latvijas Kareivis" rakstīja Ģederts Eliass. Rīgas mākslinieku grupa 1922. gadā sarīkoja Kazaka piemiņas izstādi. Arī daudzās ārzemju izstādēs, kur rādīja latviešu mākslu, Kazaka darbi tika vienmēr eksponēti.
Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 2022. gada 2. janvārim skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde, kas rāda ne tikai mākslinieku novatoriskos meklējumus un pirmo izstāžu darbus, bet šī mūsdienās radītā izstāde atspoguļo arī grupas biedru darbību vēlākā posmā 20. gadsimta 40.–60. gados, izejot cauri mākslinieku radošajai dzīvei un ceļam.
