Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Jauns skats uz latviešu literatūras vēsturi. Pētnieki piedāvā virtuālu izstādi

Kultūras rondo

Leļļu teātris uz laiku pārceļas uz Rīgas Latviešu biedrības namu

Jaunie autori piedāvā izstādi "EIX". Telpiskie objekti veido jaunu saturu videi

Jauns saturs piemirstai videi – jaunie mākslinieki piedāvā izstādi «EIX»

Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās komunikācijas un “Kustība. Attēls. Skaņa.” programmu pirmā kursa studenti izveidojuši darbnīcu Elizabetes ielas 9 nama pagrabā. Šajās telpās 90. gados atradās kafejnīca un konditoreja “Mazā Luna”. Nākamās divas nedēļas jauno autoru grupa piedāvā savu darbu izstādi "EIX". Telpiskie objekti veido jaunu saturu videi, kas desmit gadus bijusi neapdzīvota.

Iemesls, kādēļ LMA Vizuālās komunikācijas un “Kustība. Attēls. Skaņa.” nodaļu studenti var izstādīties kādreizējās kafejnīcas "Mazā Luna” telpās, ir visnotaļ prozaisks – ēka, kuras pagrabā atrodas nupat atklātā izstāžu zāle, pieder topošās mākslinieces Justīnes Emīlijas Briezes vecākiem. Tas liek padomāt par, iespējams, jauna posma sākumu mūsu laikmetīgajā mākslā, kur izstāžu telpas vairs nav uzturamas par epizodisku dotāciju līdzekļiem, bet kur mākslas izvietošanas platībai fonā ir arī atbildīgs un pretimnākošs īpašnieks.

Jaunās mākslinieces "EIX" jeb “E9” nelabprāt sauc par “galeriju”, viņuprāt, daudz pieņemamāks apzīmējums šim Elizabetes ielas 9 kultūrpunktam varētu būt "radošais centrs".

Vizuālās komunikācijas nodaļas studente Franciska Anna Beļāne kādreizējās maiznīcas telpas izmantojusi savam individuālajam redzējumam, risinot visnotaļ mūžīgo tēmu – kas redzams, ieskatoties atslēgas caurumā. Tā vienlaikus ir sižetiski aktīva, bet vizuāli viendabīga aina un labi, ka tā iekļauta ekspozīcijas sākumposmā, lai attīstītu tālāko pārdomu ceļu par šo vienkāršo metaforu. 

Franciska Anna Beļāne "Āra laulības bērns"

“Es ļoti daudz prātoju par telpu un paralelitātēm, par to, vai telpa vispār spēj iztikt bez kāda klātbūtnes, jo kādam tomēr ir jābūt klāt, lai spētu definēt telpu, priekšmetu attiecības. Tā rezultātā man gribējās rast sajūtu, ka tu it kā esi klāt telpā, bet tai tomēr nav piekļuves –

tu esi ielauzies telpā, kas nav līdz galam iespējama,”

Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” sava darba izcelšanos skaidro Franciska Anna Beļāne. 

Grieta Vītoliņa bakalaura izglītību ieguvusi Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē un nu nonākusi Mākslas akadēmijas programmā “Kustība. Attēls. Skaņa.”. Līdzīgi kā Beļāne, arī Vītoliņa nav veikusi krasu telpas pārveidojumu, drīzāk sakombinējusi tajā atrodamos elementus – galdu ar vairākām atvilktnēm, izlietni, kreklu, kas pakārts tai blakus, bet īstenībā dod mājienu par sevi kā džemperi. Šī būtu lieliska vide, kurā iestudēt kādu Tenesija Viljamsa vai mūsdienu laikmetīgā dramaturga interpretāciju par pagātnes drupām, taču kā savu ieguldījumu kopējā izstādes kompozīcijā vērtē pati māksliniece?

Vītoliņa vērtē, ka viņas un Beļānes domas par telpu un telpiskumu savā ziņā sakrīt. Reizē viņa izšķir arī atšķirīgo: “Franciska skatās, vai kādam ir jābūt klāt, lai tā būtu telpa, vai kādam ir jābūt tajā iekšā. Es [uz telpu] vairāk skatos bez skatītāja.

Teiksim, ja pa gabalu mēs skatāmies un kaut kas izskatās kā telpa, bet īstenība tas ir kaut kas plakans – vai tā ir telpa vai nav? Un ja tā ir plakana telpa – vai tā ir pilnīgi pilna vai pilnīgi tukša telpa?

Tās ir manas domas, kas ir atstātas te dzīvoties, cerams, saderīga ar to, kas jau te ir.”

Grieta Vītoliņa "Telpne"

Vizuālās komunikācijas nodaļas 1. kursa studente Justīne Emīlija Brieze ekspozīcijas apmeklētājus ielūdz mazformāta diskotēkā. Diskobumbas funkcijas pavisam šaurajā istabiņā pilda melna sintētikas blūzīte ar ļoti bagātīgu fliteru dekoru krūšu rajonā. Mūzika neskan, bet to viegli var labot, ja vien izstādes apskates laikā pie rokas ir viedtālrunis ar interneta pieslēgumu. 

Justīne Emīlija Brieze "Kleider zum Verlieben"

“Spēle ar gaismu sākās caur to, ka blūzīte kādu brīdi vienkārši karājās pie mana loga un, tad bija tie sauleszaķīši, gaismas stariņi, kas atspīdēja un radīja tādu spēlēšanās sajūtu. To es arī kaut kā vēlējos nokomunicēt. [..] Tas arī kaut kā atsaucas uz posmu, kad dzīvoju Berlīnē. Tur bija daudz diskotēkas un

šī telpa arī ir mazliet kā diskotēka, kas mums visiem šogad pietrūka,” stāsta Brieze.

Interese par gaismu viņai bijusi visa studija semestra garumā. Par to bijis daudz jādomā. Ar padomu esot palīdzējis pasniedzējs Vents Āboltiņš.

Programmas “Kustība. Attēls. Skaņa.” pirmā kursa studentes Paulas Betijas Antenišķes darbs šķiet vispersoniskāk atklātais viņas kolēģu veikuma kontekstā. Objekts “M” burta līknē ir lielformāta bize, kurā vienkopus sajaukti gan mākslinieces pašas mati, gan viņas suņa vilna. Faktūras nepārprotamība savādā interjera apstākļos rada noteikta efekta sajūtu – mēs beidzot redzam kaut ko īstu un dzīvu, kaut arī pēc pāris mirkļiem ir saprotams, ka dzīvība šajā mākslas darbā ir ļoti “pievilkta aiz matiem”.

Paula Betija Antenišķe "Liekums"

Māksliniece apstiprina, ka šis darbs viņai ir ļoti personisks: “Man vienmēr ir licies, ka tajā brīdī, kad cilvēks nogriež matus, viņš atbrīvojas no kaut kādā veida negatīvām emocijām vai pagātnes. [Mati] – tā ir vienkārši fiziska lieta, no kā viegli tikt vaļā. [..] Balsoties uz šīm domām,  personīgo pieredzi un konstantu vēlmi atbrīvoties no lietām, kas sarežģī dzīvi, izdomāju, ka gribētu taisīt virvi, kas pieņēmusi garās astes formu – tā kā aste velkas līdzi un cilvēkiem gribas nogriezt.”

Galu galā, kā atzīmē Antenišķe, veidojas spēku pārmaiņa starp to, kas vienam lieks, otram derīgs, starp elementiem, kas it kā viens otru izslēdz. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt