Jaunie mākslinieki uzņemas iniciatīvu un atklāj izstādi «Boļševičkas» angārā

Ierastā kārtība ir, ka mākslinieku izstādes veidošanai uzrunā kāds mākslas galerijas vadītājs vai kurators. Dažkārt uz to var nākties gaidīt ilgi vai varbūt nesagaidīt vispār. Septiņi vēl topoši mākslinieki no Mākslas akadēmijas nolēmuši iet citu ceļu un visu darīt paši. Viņi paši atraduši izstādes telpas, tās iztīrījuši un iekārtojuši, un paši pēc tam arī radījuši darbus izstādei.

Jaunie mākslinieki uzņemas iniciatīvu un izveido izstādi "Boļševičkas" angārāBaiba Kušķe

    Tas viņiem aizņēmis teju visu vasaru, jo telpas atrodas bijušās tekstilrūpnīcas „Boļševička” angārā, kas ilgus gadus bija neizmantots un pamatīgi pielūžņots.

    Tagad tās pārveidotas par industriālas noskaņas izstāžu zāli un vakar tajās atklāja arī ar milzu entuziasmu tapušo izstādi, kam dots atbilstošs nosaukums „Neviens to nelūdza”.

    „Neticami pat īstenībā ir. Pašiem pat grūti noticēt. Lai gan mēs visu to darījām ar savām rokām."

    "Īstenībā var aiziet paskatīties nedaudz aiz tās sienas, tur ir ieskats maziņš.”

    Tās ir mākslinieces Agnese Piziča un Liene Rumpe, kas mani sagaida plašajā angārā, kur nu izveidota izstāžu zāle. Bet aiz pieminētās sienas redzams mazs fragments no tā, kāda telpa izskatījās vasaras sākumā, kad mākslinieki to pirmo reizi ieraudzīja. Tā teju līdz augšai pilna ar dēļiem, finiera gabaliem, būvgružiem un citām mantām un to visu mākslinieki pacietīgi izveduši ārā.

    No kreisās: Paula Zvane, Liene Rumpe, Agate Bernāne, Agnese Piziča, Jānis Šneiders un Kristīne Upīte.

    „Mēs te visi kopā savācāmies, tīrījām, paši izvācām ārā visu angāru, kas bija pilns ar visvisādām lietām. Mēs ieraudzījām, ka šeit ir kaut kāda neapgūta zona. un izdomājām, ka šeit tad būs mūsu darbības kara lauks," stāsta Agnese Piziča.

    "Droši vien, prātīgi būtu bijis vilkt respiratorus, jo te visu laiku bija tāds mākonis kārtīgs. Bet nevar jau sūdzēties, jo telpa ir tiešām plaša ar augstiem griestiem, arī apgaismojums ir normāls, citreiz pat galerijās ir čābīgāk. Mēs ar prožektoriem iztiekam, bet vispār viss ir salicies pats no sevis, mūsu darbi viens otrā organiski pāriet, un, manuprāt, mums ir izdevies panākt pat vēl vairāk nekā mēs sākumā spējām iztēloties,” papildina Liene Rumpe.

    Ar šo izstādi jaunie mākslinieki vēlas uzsvērt, ka māksliniekam ne vienmēr tikai jāgaida, ka viņu uzrunās kāds galerijas vadītājs vai kurators, ir iespēja uzņemties iniciatīvu arī pašam, stāsta izstādes dalībnieces Paula Zvane un Agate Bernāne.

    Paula Zvane un Agate Bernāne: „Tas darbības process ir pats galvenais, ka mēs rīkojam un ka mēs rīkojamies. It kā to varētu nedarīt, bet tomēr mēs to darām. Mēs paši darām, ko mēs vēlamies, tāpēc arī tas nosaukums „Neviens to nelūdza”.”

    Visi darbi tapuši speciāli izstādei, ņemot vērā izstādes vides savdabību, bet vienotas tematikas tiem nav, katrs mākslinieks runājis par tieši viņam aktuālo. Darbi veidoti dažādos žanros – tās ir gleznas, video darbi, instalācijas, objekti, fotogrāfijas.

    Agnese Piziča, piemēram, izveidojusi gaismas ķermeni, kas atgādina senatnīgu aku ar griežamu rokturi.

    Darbs īpaši piesaista ar saviem kontrastiem – idejiski tam piemīt filozofisks smalkums, bet praktiski tas veidots no industriāliem materiāliem.

    „Es pat īsti nezinu, kā šīs metāla kājas sauc, tie šķiet ir kaut kādi profili. Un tie brutālie leņķi, kas tos tur klāt un vara truba. Tāpat arī šis rokturis ir no gaļas mašīnas. Visi ir tādi pilnīgi ne mākslinieku materiāli. Arī šis te caurspīdīgais plastikāts ir no „Depo”,” rāda Agnese Piziča.

    Kristīne Upīte savā darbā dažādi spēlējas ar dabas tēliem, ļaujot tos ieraudzīt no cita skatu punkta, Paula Zvane savā instalācijā aicina uz pārdomām par labā un ļaunā jēdzieniem, bet Agate Bernāne iedvesmojas no bērnībā dzirdētiem šausmu stāstiem, lai runātu par šodien aktuālo. Viņas darbu veido telefons un mazas glezniņas. Telefonā var klausīties audioierakstus ar dažādiem spoku stāstiem, un lūkoties, kā tie atainojas glezniņās.

    „Piemēram, tur ir tāds stāstiņš par zilo nadziņu, un tad to var ieraudzīt vienā no gleznām. Man tur mijas spoku stāsti ar it kā patiesiem stāstiem," stāsta Agate Bernāne. "Tad es arī tā domāju – cik interesanti, ka mūsdienās tas savā ziņā pāriet tālāk. Piemēram, daudz stāstu ir par mašīnu stopētājiem. Es savācu tieši tos stāstus, par kuriem tu nesaproti – ticēt tiem vai neticēt. Tas ir tāpat kā "fake news" – kā zināt, vai tas, ko tu atrodi internetā, ir patiesi vai nepatiesi."

    Viens darbs skatāms arī ārpus angāra, tā autors ir Jānis Šneiders, kurš mani arī pavada uz turieni, kur ved norādes ar baltām bultiņām.

    Jānis Šneiders pie sava darba izstādē "Neviens to nelūdza"

    „Man arī patīk visa tā iešana, tas reizē ir arī kā tāds piedzīvojums. Jābrien cauri brikšņiem un bērzu jaunaudzītei. Tur ir grūti piekļūt,” saka jaunais mākslinieks.

    Izbriduši cauri Kanādas zeltslotiņu audzei, nonākam pie nelielas pamestas ēkas un Jānis aicina iekšā.

    Tumšās, apdrupušās telpas centrā kā neparasts akcents redzama milzīga, trīsmetrīga svece, ierakta smiltīs. Tās perfektais, baltais veidols savdabīgi kontrastē ar laika zoba sagrauzto ēku.

    Šādu milzu sveci izliet Jānim bijis patiešām sarežģīts uzdevums, it īpaši, kad sastingušais stearīns bija jāizņem no veidnes, par ko viņam kalpoja kanalizācijas caurule. Viss tomēr izdevās lieliski.

    „Bet es nezinu, vai tā deg. Atklāšanā to mēģināšu iededzināt, un pat ja arī nedegs, arī tas būs forši – tas lielais piedzīvojums – atnāc, esi tumsā kopā ar lielu sveci, kas nedeg. Bet varbūt, ka deg, un tad tas atkal ir pilnīgi cits stāsts uzreiz,” norāda Jānis Šneiders.

    Septiņu Mākslas akadēmijas studentu grupas izstāde „Neviens to nelūdza” tikko vaļā vērta un bijušās tekstilrūpnīcas „Boļševička” angārā būs skatāma divas nedēļas – līdz 8.septembrim.

    Māksla
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti