Vaicāta par pavasara tēmu izstādē, Gita Šmite teic: "Tur ir tādas trīs lietas ar to pavasari. Viena ir tā, ka mums visiem šobrīd ļoti pietrūkst gaismas, un katru dienu, kad uzspīd saule, uzreiz citādāk viss izskatās, visa pasaule savādāka. Otra lieta ir tā, ka šajā tumšajā laikā mums jāaudzē gaisma un pavasaris katram pašam sevī. Un trešā lieta, kas man šobrīd ir apkārt – mani bērni ir izauguši, vienam ir 16, otram – 22 gadi, tādējādi man apkārt ir jaunieši, viņu draugi, un tas arī liek sajust pavasari, kas ir dzīves pavasaris."
Pavasaris gleznās ienāk vairāk simbolu un cerības nozīmē, un iedvesmu tām atraisījis ceļojums uz Venēciju aizvadītā gada rudenī, skaidro māksliniece: "Oktobrī sanāca pabūt Venēcijā, biennālē, veselu nedēļu dzīvot ļoti jaukā atmosfērā, daudz redzēt, ar jaukiem cilvēkiem būt kopā. Un tad, kad es atbraucu oktobra beigās atpakaļ, liela enerģija nāca no tā ceļojuma, tāds lidojums un iedvesma bija gaisā, un darbi tapa gluži vai vienā elpas vilcienā, es sāku vairākas gleznas uzreiz. Tas bija ļoti ilgi gaidīts iedvesmas mirklis pēc visiem kovidiem un citām dzīves peripetijām."
Gleznās nav Venēcija, bet Latvija, bet tieši ceļojums bija tas, ka īpaši plaši atvēra gleznotājas sirdi, lai viņa atklātu savu ciešo tuvību ar Latviju.
Gleznot viņa devās uz savām lauku mājām "Reņģes" Vaidē, netālu no Kolkas, kas ir viņas sirds un dvēseles atveldzēšanās vieta jau 17 gadu garumā. Gleznās arī redzams gan Vaides leģendārais ozols, gan citi šo vietu raksturojoši tēli, kas pašai māksliniecei ir personiski ļoti tuvi.
"Man ir svarīgi gleznot to, ko es ļoti labi pazīstu, to, ko es ļoti mīlu. Tad, manuprāt, darbos ienāk īpaša enerģija, kas tur arī paliek uz dzīvošanu," saka māksliniece.
Gleznā "Es jūs gaidīšu tur" redzams skats uz viņas lauku māju brīdī, kad riet saule, apkārtne satumst, bet logos silti un aicinoši iedegas gaisma. Citā gleznā savukārt redzama klusā daba, kuras centrā ir "Reņģu" māju virtuves galds ar zilo kafijas kannu, vāzi ar miķelīšiem, āboliem un medus burku, ar kuru silti saspēlējas rudenīgās saules stari.
Tieši tāpat noskaņās, krāsās un arī simboliski ļoti ietilpīga ir glezna ar balto dvieli, kas saucas "Tā viš’ i" un glezna ar ligzdu. Gita Šmite atklāj: "Pie loga laukos ir rožu krūms, kurā pagājušajā vasarā bija iemājojis strazds, un katru reizi, kad es izgāju ārā, viņš metās no tā rožu krūma ārā, pilnīgi spurdza man gandrīz kājās. Kad jau bija rudens, un es vācu lapas un ieziemoju uz ziemu dobi, tad es atradu tā nabaga strazda ligzdu. Tā bija tik mīlīga un skaista! Es to saglabāju un pēc tam uzgleznoju. Tas man šķiet vispār tāds arhetips – ligzda, caur kuru katrs var sajust ļoti personiski, ko viņam nozīmē ligzda, mājas, svētība".
Neparastāku akcentu izstādei piešķirs tas, ka tajā gana bieži būs sastopama arī pati māksliniece, kura galerijas telpā gleznos kluso dabu. Kad klusā daba uzstādīta, redzams, ka goda vietā tajā ir īpaši glezniecisks ķirbis, to – kā pastāsta Gita Šmite – viņai par gleznošanas objektu uzdāvinājusi dziedātāja Ieva Parša.
Gitas Šmites personālizstāde "Jauns pavasaris" galerijā "Istaba" skatāma līdz 25. februārim.
