Ja visi, tad visi. Recenzija par Mākslas akadēmijas absolventu izstādi «Lai dīgst!»

Katru gadu Latvijas Mākslas akadēmiju (LMA) kā diplomēti dažādu jomu mākslinieki absolvē ap 180 jaunu, talantīgu cilvēku. Viņi visi ir gatavi drosmīgi un eleganti ienirt kopējā, vietējā mākslas okeānā. Rūpīgi izstrādātais, gleznotais, veidotais, drukātais un visādi citādi tapušais diplomdarbs ir potenciāli lielisks rīks, lai pieteiktos pēc iespējas pamanāmāk un izcīnītu sev vietu pie diezgan šaurā pusdienu galda. Skatoties no otras puses – katru gadu Latvijas Mākslas akadēmijai atkal un atkal ir jāsaskaras ar jautājumu, kā pēc iespējas veiksmīgāk prezentēt šo absolūti tēmās un izpildījumā atšķirīgo, ap 180 darbu skati un kaut kādā veidā savākt to visu vienā rāmī.

Kad pirms nepilnas desmitgades pati beidzu šo jauko mācību iestādi, katrs izstādījās, kā mācēja. Man palaimējās ar savu darbu piedalīties un to žūrijas priekšā aizstāvēt izstādē pilsētas centrā. Arī kursabiedri to darīja savu, jau neatkarīgu, plašāku projektu ietvaros. Citiem savukārt nebija tā palaimējies, un savs veikums bija vien jāprezentē kādā no krēslainajām Akadēmijas gleznotavām/veidotavām/gaiteņiem, no kurienes pēc tam pēc iespējas ātrāk jāpazūd ar savu bildi padusē. Vārdu sakot, bijām izmētāti kur nu kurais. Daži kursi gan saņēmās un veidoja kopīgu skati-aizstāvēšanu-izstādi kādā no nelielajām galvaspilsētas galerijām. Tas jau skaitījās pat prestiži. Citiem paveicās vēl vairāk, un viņus vēlāk uzaicināja piedalīties kādā no LMA vasarā veidotajām diplomdarbu izlases izstādēm kādā plašākā telpā. Taču šis laiks ir pagājis, un tagad publika tiek ņemta ar kvantitāti – visiem svaigi absolvējušajiem ir dota iespēja sevi parādīt vienā lielā, kopējā izstādē. Iepriekšējo reizi šī debitantu balle ļoti intriģējoši tika nosaukta kā "Svaiga gaļa kritikai", bet šogad skan poētiskāk "Lai dīgst!"

Izstāde risinās 2 lielās ēkās – Latvijas Mākslas akadēmijas pamatnamā Kalpaka bulvārī 13 un jauniegūtajā Kronvalda bulvārī 4, kas iepriekš bija Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Tāpat ekspozīcija papildināta ar diezgan labi pārskatāmu virtuālo katalogu virtuaal.lma.lv . Pēc personīgās pieredzes nojaušot, kas varētu mani sagaidīt, jau laikus pārdomāju "Lai dīgst!" apgūšanas stratēģiju – izstādi apmeklēju divas reizes. Pirmajā guvu iespaidus par kopējo noskaņu un telpu, un apjomu, bet otrajā piegājienā devos tieši pie tiem mākslas darbiem, kas bija izcēlušies vispārējā rasolā un iespiedušies manā atmiņā. Manā turpmākajā stāstījumā organiski sapludināti abu šo pastaigu vērojumi.

Izstādes apskati sāku ar jaunajām, vecajām telpām Kronvalda bulvārī 4. Tās sākums kičīgi iezīmēts ar neona rozā zeķēs tērptu ieejas portālu, un ārpusē jau redzami pāris objekti – afišu stabs, granīta skulptūra un vecs autiņš ar izdaiļotu logu.

Rūta Patmalniece

"Būt"

Granīta bluķa raupji kaltajā virsmā atsegts gulošas sievietes siluets. Slīpētā, plastiski maigā virsma kontrastē ar aso, zāģēto reljefu. Akmens raksts organiski papildina rūpīgi izstrādātās, plūdlīniju formas, kas stilizētas, bet joprojām anatomiski atpazīstamas izstaro mieru un vienkāršo esības piepildījumu.

Rūta Patmalniece, “Būt”

Lai arī šis nams celts jau 19./20.gadsimta mijā, iekšpus tā sajūtas  kā kādā senlaiku alķīmiķa pilī – LU vēl nav pilnībā pārvedusi savu iekšējo, lokālo muzeju krājumus uz jaunajiem īpašumiem Torņakalnā, un tāpēc ik pēc pagrieziena telpu labirintos uzduros kādam stiklotam skapim ar neparastiem eksponātiem, akmeņu bluķiem kāpnēs un, piemērām, plakātu "Sēnes jūlijā". Arī terpentīna smarža joprojām nav spējusi pārmākt dažādu medicīnisku preparātu aromātu. Mākslas darbi šeit izvietoti visus četros stāvos, taču nevienmērīgi – tie jāmeklē pa neskaitāmām telpām. Skatītāju ērtībām daudzviet novietoti īpaši grafiski veidoti ēkas plāni ar iezīmētiem autoriem, kā arī pamanāmas, košas norādes, bultas un krusti ("šis noslēpumainās durvis jums slēgtas"), bet es tāpat maldos krustu šķērsu pa dažādām kāpnēm un stāviem gluži kā kādā Ešera optisko ilūziju zīmējumā. Dažas telpas pirmajā reizē ir slēgtas, lai nākamajā būtu vaļā, un ir vairāki mākslas darbi, kurus es nejauši atrodu tikai savā otrajā apmeklējumā.

Evita Brice

"001; 002; 003; 004; 005; 007; 008; 009; 010; 011; 012; 013; 014; 015; 016; 017; 018; 019; 020; 021; 022; 024; 024; 025; 026"

18 monohromi paneļi ar šķietami identisku auduma aplikāciju (seksa rotaļlietas-maskas) veido tumšu un biedējošu armiju. Brīvi salocītie, līmētie pelēkie viepļi atgādina Krievijas federācijas FSB apliecību fotogrāfiju parādi, kas lieliski ilustrē autores iekšējās sajūtas, kā arī pieaugošo, kopējo sabiedrības trauksmes līmeni pēdējo gadu un notikumu kontekstā. Diemžēl gleznu ciklam priekšā novietota cita autora tesktilskulptūra, kas neļauj to pilnvērtīgi apskatīt, bet pat padara par šī cita darba vizuālu daļu!      

Evita Brice, "001; 002; 003; 004; 005; 007; 008; 009; 010; 011; 012; 013; 014; 015; 016; 017; 018; 019; 020; 021; 022; 024; 024; 025; 026"

Bakalauri un maģistri ir izvietoti vienkopus, savukārt nodaļas brīžiem grupējas (kā grafiķi un keramiķi, un daļa vizuālās komunikācijas), brīžiem izmētātās un savstarpēji nesaistītas (kā tekstilnieki un gleznotāji). Tie, kas vienkopus, ir tikuši pie iespējas sevi eksponēt sakārtotās, jau renovētās telpās ar baltām sienām, viena toņa grīdām un industriālu ventilācijas sistēmu pie griestiem.

Vendija Kaire

"Nemiers"

10 kologrāfijā tapušu darbu sērija, kas fiksē populārā Rīgas bārā "Nemiers" notikušas nemierīgas ainas. Tā ir jaunu, enerģisku cilvēku sabiedriskā dzīvē, kuru ilustrē bārmeņu prasme pūst liesmas un tādi grafisko darbu un vienlaikus roķīgu dziesmu cienīgi nosaukumi kā "Animal i have become" un "Pour some sugar on me". Šajās dinamiskajās kompozīcijās nav pelēkā un vienmuļi mērenā, tikai kā ar cirvi nocirsts vai nu balts, vai melns.

Vendija Kaire, “Nemiers”

Līga Dubrovska

"Vērojot troksni"

 Kinētiskā instalācija steam-punk estētikā atdarina dažādus pilsētas trokšņus. Lielais vara bundulis, apaudzēts ar skaņu rosinošām kārpiņām rotē līdzīgi kā cilindri vesternos redzētajās mehāniskajās klavierēs, un ik pa brīdim iestrinkšķina kādu caurulīti, pannu, svilpi. Darbs radīts nevainojamā, tehniski tīrā estētikā, un vairāk līdzinās dizaina objektam nevis pašbūvētai trokšņmašīnai. Centrētais apgaismojums un individuālā, izolētā telpa veicina iecerēto noskaņu – iztēlojos, kā palieku pa nakti pie draugiem Brīvības un Tallinas ielas krustojumā.

Līga Dubrovska, “Vērojot troksni”

Jāsaka, ka šeit, izremontētajās istabās izmitinātie autori viennozīmīgi ir ieguvēji, jo šīs telpas ir labi apgaismotas un neitrālas – nekas netraucē pievērsties tieši mākslas darbiem. Citur atlupusī sienas krāsa, raustīgais dienasgaismas spuldžu apgaismojums un citas eksotiskas, kādam varbūt romantiskas "ekstras", diemžēl bojā mākslas darba vērošanu, ja vien nav tā konceptuāli paredzētas – un šajā izstādē nav.  Man rodas jautājums – pēc kāda principa tika sadalītas ekspozīcijas telpas dažādām mākslas nodaļām Kronvalda bulvārī 4? Vai tas, kurš pirmais brauc, tas ņem, vai arī lielāki darbi vienkārši ielikti tur, kur griesti augstāki (kā vairums tekstilmākslas objektu trepēs)? Protams, šajos nestandarta apstākļos ir arī ieguvēji – "Kustības. Attēla. Skaņas" nodaļas  videodarbi amfiteātra tipa auditorijā redzami kā lieliskā kinozālē, savukārt Ingrīdas Ivanes 16 paneļu gleznojums blakus citā, vēl lielākā zālē izskatās grandiozi.

Ingrīda Ivane

"34 29"

Māksliniece vērienīgā gleznojumā atveidojusi kādu grūstošu Katoļu ielas namu. Tam jau norauta siena, un skatītājs redz reiz dzīvokļos mitušo cilvēku ikdienas radītus uzslāņojumus. Māksliniece atsakās no liekām detaļām, bet joprojām neticami atpazīstami veido krāsu laukumu un plakņu kompozīcijas. Katrs panelis var būt skatāms atsevišķi kā pilnvērtīga glezna, bet, saliekot to visu kopā, mēs sajūtam nedaudz sāpīgu smeldzi par aizgājušo godību un to, kas reiz bijis tuvs.

Ingrīda Ivane, “34 29”

Diemžēl šī raibā vide novērš uzmanību no mākslas darba, un skatītājs nespēj pilnvērtīgi novērtēt nu jau bijušā studenta sviedrus, lietās asaras un rūpīgi attīstīto ideju, kas redzamas tā priekšā. Akadēmijas diplomdarbs tomēr ir arī sava veida iniciācijas rituāls, kurā kulminē dažam gandrīz 20 gadu ilgusi dažādu līmeņu mākslas izglītības apguve, un tam sarežģītā veidā ir jābalansē starp autora radošo, oriģinālās domas lidojumu un augstskolas atskaitēm, protokoliem un universālām prasībām, lai iegūtu cipara vērtējumu ierakstā atestātā. Līdz ar to ne visiem, šķiet, veicies, ar sava darba tekstuālajiem aprakstiem, kas pie tam vienotu anotāciju formāta pēc bijuši jāsaspiež 2 teikumu garumā (plašāki izklāsti lasāmi LMA virtuālajā katalogā). Daži tekstiņi šķiet pārāk pareizi un pieglausti atbilstoši šobrīd populāriem trendiem un profesoru uzskatiem, nevis vēsta par dzīvo un brīvo mākslu jūsu priekšā.

No tumšā nama dodos uz nākamo gotisko pili Rīgas centrā – Mākslas akadēmijas pamatēku, kur turpinu izstaigāt jauno dīgstu ražu sev jau pazīstamākā vidē. Arī te ekspozīcija ir redzama gan iekšā, gan ārā - gaumīgi iekoptajā dārzā – un atrodas viss kaut kur. Šī ēka savā mūžīgajā remontā jeb nemitīgajā atjaunotnē vismaz ir tikusi stipri tālāk, līdz ar to nav vairs jāuztraucas par "drupu estētiku" darbu fonā. Bijušajā sporta zālē vienkopus iekārtojusies dizaina nodaļa, kas izstādes audzelīgo koptēmu uztvērusi burtiski – no telpā vietumis nobērtas kūdras izspraukušies zaļi asni, ko ik pa brīdim aplaista dežurants. Te izvietotajos gaišajos stendos uzskatāmi un interesanti aprakstīti dažādi dizaina projekti un redzami arī pirmie prototipi. Jauno dizaineru idejas ir svaigas un oriģinālas, ar patiesu vēlmi uzlabot ikdienas dzīves ritējumu. Šoreiz varbūt nav dižu un grandiozu plānu, kā pārveidot lielo pasauli, bet man patiesi noderētu hipoalerģiska istaba (Baiba Melbārde), kurā, šļūcot ērtās pārstrādātu džinsu čībās (Elīza Damberga), es neskaitāmo caurumiņu sienas panelī (Zane Zanda Cīrule) es varētu iespraust plauktus pēc savas tā brīža vēlmes un vajadzības. 

Izstāde "Lai dīgst!"

Pēc tam pārskatu akadēmijas gaiteņus un darba telpas. Šur tur redzami diplomdarbi, bet diemžēl to scenogrāfiskā izvietojuma estētika ir tāda pati kā regulāro semestra skašu līmenī. Tā kā izstāde redzama jau kādu laiku, vietām pazudušas arī anotācijas, un tad nu es nesaprotu, vai redzu tā vai šā autora darbu. Paveicies tiem, kas okupējuši kādu no pieejamajām darbnīcām, kā, piemēram, Rebekai Annai Bensonei ar "Novalku", kā audio celiņš pulsē visā pirmajā stāvā.

Rebeka Anna Bensone

 "Novalka"

 Starpdisciplināra instalācija, kuras centrā ir grūtnieces skulptūra. Uz tās ik pa brīdim mijas anatomiskas projekcijas un ausīs dun ultrasonogrāfijas trokšņi, sirdspuksti, tālas bērnu čalas. Tepat arī četru dažādu sieviešu ar roku rakstītas vēstules – par to kā ir vai nebūt mātei – kas savukārt konspektēts iespaidīgā mātišķības manifestā. Pretēji ierastajam, kad par māti dēvē sievieti, kurai reiz bijis bērns, šoreiz autore trāpīgi un precīzi ķeizargriezusi tēmu plašāk. Bez liekām detaļām un sentimenta, pierādot, ka "māte" ir prāta stāvoklis, tā ir krāsa, kas savā toņu daudzveidībā plešas pār šauri anatomiskam rāmim. Manuprāt, šis ir spēcīgākais "Lai dīgst!" darbs.

Atsevišķs jautājums ir pati prestižākā telpa visā Akadēmijā – greznā, nesen restaurētā aula, kas salīdzinoši labi pielāgota izstāžu vajadzībām. Šoreiz tā šķiet patukša – vien pa telpas malām izvietotas vairākas gleznu sērijas (Alise Bulēvica, Dāvis Ozols, Mētra Bula, Kristīne Kligina, Sandra Mikuče) un stūrī iespiests tēlniecības objekts – Dāvja Ieviņa spoguļvigvams. Protams, te tagad iespējams labi tālu atkāpties un visā krāšņumā aplūkot profesionāli un meistarīgi tapušās gleznas. Taču, stāvot zem jūgendsmalki gleznotajiem griestiem, man atkal rodas jautājums – ar ko šie darbi ir labāki par dažiem tiem, kas tepat pustumsā, aiz sienas, gaitenī? Kādi ir kritēriji zāles ekspozīcijas izvēlē un atlasē? Ja vērtējam diplomdarbu kā atspēriena punktu un pieņemam, ka, meklējot jaunos talantus un nākotnes sadarbības partnerus, izstādi apmeklēs kuratori un kolekcionāri, tad šiem Aulas darbiem un autoriem ir daudz lielākas iespējas būt pamanītiem. Izstādot 180+ studentus, izstādes rīkotājs, šķiet, dod stilīgu un sociālajos tīklos labi reklamējamu iespēju visiem, bet realitātē, klātienē redzams, ka kopumā ir daudz vairāk zaudētāju, nekā dažu labi izgaismotu un izstādītu ieguvēju. Protams, tālāk varētu turpināt ar jau LMA studentu vidū vēsturisku jautājumu – kāpēc aulā redzama tieši glezniecības nodaļa, nevis, piemēram, viss piepildīts ar tēlniecību, stikla mākslu vai jebkuru citu apakšnozaru darbiem?

Izstāde "Lai dīgst!"

Turpinu ceļu augšup un nonāku karstajās zīmētavās – tās ir leģendāras telpas Mākslas akadēmijas bēniņos, kur apputējušās, bet šarmantās klasēs bez logiem (tie daži nomelnējušie augstajos griestos neskaitās) studenti spodrina savas ogles un zīmuļu prasmes. Te patvērumu raduši vēl daži diplomdarbi – kā, piemēram, Rutas Martas Jansones starpdisciplinārās "Zemdegas" un ļoti oriģināls projekts par eko vandālismu – pārnēsājamā sūnu sēšanas mašīna.

Viesturs Reinis

 "Mossible"

 Videoinstalācija – dārzkopības projekts- ekoinovācija ir jaunizstrādāta sūnu sēšanas tehnoloģiju, ar kuru autors, uzvelkot "Ghostbusters" cienīgu ekipējumu, dodas pilsētā un sēj sūnu daļiņas. Tas pēc būtības ir ilgtspējīgs, gaisu attīrošs grafiti, kas, pateicoties sūnu reģenerācijas spējām, atklājas vien ar laiku. Tāpat autors ironizē par vēstījumu, ko šādā cēlā veidā vēlētos sniegt – Austrumu gudrā Laodzi tautas pārfrāzētais teiciens: "Iedod cilvēkam zivi, tas būs paēdis šodien. Iedod cilvēkam pildspalvu, tas, iespējams, uzzīmēs locekli."

Viesturs Reinis, “Mossible”

Vēlāk pārliekot prātā redzēto, apjaušu, ka daļa no 180 un vairāk kolektīva nemaz īsti nav redzama – mākslas zinātnieki un kuratori vien tika pieminēti ar attēlu ekrānā, bet restauratoru telpa man bija slēgta. Tāpat arī prātā skaidri iezīmējās noteikta tematiskā līnija, kas atkārtojās daudzos jo daudzos mākslas darbos. Tā ir pašrefleksija, savu atmiņu (galvenokārt bērnības) pārskatīšana. Neiztrūkstoša ir skatītājiem svešu, senu dzimtas fotogrāfiju reproducēšana, kas, piemēram, tekstila nodaļas diplomdarbos diemžēl redzēta gadu no gada. Šī nomācoši biežā tēmas izvēle – mierīga un gurdena noslēgšanās sevis apcerē – mani mulsina, jo autori taču ir jauni un daudzsološi cilvēki, kam būtu jādzīvo ar pilnu krūti un jāskatās nākotnē un jāuztver apkārtējā pasaule, ar katru elpas vilcienu jādiskutē, jāstrīdas un jāatklāj jauni koncepti. Tāpat pārsteidzoši maz sociāli aktīvi un politiski uzlādēti mākslas darbi, kas liecinātu par aktīvu jaunās paaudzes mākslinieku klātbūtni sabiedriskajā dzīvē šajā elektrizētajā laikā. Starp redzētajiem tikai viens (!) (Elizabete Roze Erdmane "Genocīds22)" bija tieši par notikumiem Ukrainā, un tas pats krēslainā gaitenī novietots. Šajās katastrofālajā noskaņās pagājis gandrīz viss diplomdarbiem veltāmais pavasara semestris, un tā paša vienīgā, aktīvi reaģējošā anotācijā lasāma biklā un kaunīga frāze, ka vien ir "tā ir autores personīgā nostāja."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt