Izveidot savu Rīgas tēlu – dziedošu un jautru. Saruna ar fotogrāfi Māru Brašmani

Māras Brašmanes fotogrāfiju izstāde “Atskatoties” Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika atklāta decembra vidū, bet pēc pāris dienām to slēdza, jo tika noteikti stingrāki ierobežojumi cīņā ar Covid-19 epidēmiju.

Atskatīties nesenajā pagātnē kopā ar meistarīgo fotogrāfi patiešām ir vērts. Māras Brašmanes kamera lūkojas pasaulē ar tādu maigumu, ironiju un mīlestību, ka viņas fotogrāfijās viss liekas tuvs un īsts. Viņa visu mūžu fotografē to, ko pazīst un mīl. Sākumā šķita, ka pēc nedēļas vai divām ierobežojumi tiks mīkstināti un izstāde “Atskatoties” atkal tiks atvērta apmeklētājiem, tomēr tas nav noticis. Tāda karma, saka Māra Brašmane.

Tatjana Odiņa: Rīga tik strauji mainās, ka mēs aizmirstam, kāda tā bija pavisam nesen. Jūsu 60. un 70. gadu fotogrāfijās Rīga ir ļoti skaista! Man tā ir gluži kā laika mašīna – atgriešanās bērnības pilsētā. Bet kas jums šķiet pamanāmāks pilsētas tēlā tolaik un tagad?

Māra Brašmane: Rīga ir brīnišķīga, mēs visi to ļoti mīlam, arī es mīlu. Bet kāda tā bija agrāk – gluži kā vecenīte, sanīkusi un nekopta. Toreiz viss bija drēgns, pelēks, pamests un aizmirsts.

Bet tagad Rīgu pilnā sparā izdaiļo, pārbūvē un pārtaisa. Bet tas ne vienmēr nāk par labu. Paskatieties uz veco ēku fasādēm – arhitekti visu bija izdomājuši līdz sīkumiem – fasādi, dekoru, logu ailu un ieejas durvju noformējumu. Bet arhitektu iecere rekonstrukcijā bieži tiek izkropļota! Laubes vai Eizenšteina fasādēs parādās plastmasas logi vai pavisam vienkāršas durvis, ar kādām jūgendstila, baroka vai nacionālā romantisma arhitektūra pilnīgi nav savienojama!

Tāpēc dažkārt mans viedoklis pilnīgi nesaskan ar pilsētbūvniecības virzienu.

Rīgu fotografējuši un fotografēs daudzi, bet tieši jūsu fotogrāfijās cilvēki atpazīst savu pilsētu, tās gaisotni, ritmu, noskaņojumu. Tā ir man – pēkšņi ieraugu bērnību, kas, kā man bija šķitis, bija palikusi tikai manās atmiņās. Kā jums izdodas radīt šo atpazīstamības efektu?

Visas fotogrāfijas ir radītas ne pēc pasūtījuma, tās visas ir emocionāli izjustas. Man patīk visādas noskaņas. Es taču arī tajā visā esmu izaugusi – šajos pagalmiņos, komunālajos dzīvokļos. Mēs paši kurinājām krāsni, paši skaldījām malku. Tikai vēlāk dzīvoklī parādījās gāzes plīts ar balonu. Mēs visi dzīvojām un augām vienādos apstākļos. Protams, bija politiskā elite un bija tauta, “darbaļaudis”. Nedrīkstēja izcelties no kopējās masas.

Gadās, ka cilvēki atpazīst pagātni pēc kaut kādiem saviem novērojumiem, saka – ak, tieši tādas jaciņas vai kedas mēs arī bērnībā valkājām! Man piezvanīja Inta Ruka – arī viņa atpazinusi savu bērnības apģērbu.

Bet mani vienmēr vairāk interesējuši cilvēki un visa mūsu ikdienas dzīve, kāda bija visapkārt, – ainiņas, psiholoģija, attiecības.

Tāpēc, ka ikdienas dzīve ļoti atšķīrās no lozungiem, kuros mēs visu laiku cīnījāmies par kaut kādiem “sociālistiskajiem sasniegumiem”. Jo mēs taču “cēlām komunismu”! Bet ikdienas dzīvē visi darīja vienkāršas konkrētas lietas – gāja uz tirgu, kurināja krāsnis, vārīja veļu uz plīts.

Autoosta, Rīga, 1995. gads.

Kur jūs tajos gados Rīgā dzīvojāt?

Teikā. Tā bija nacionalizēta māja. Komunālajā dzīvoklī mitām trīs ģimenes, kopā bija cilvēku divdesmit, – un uz visiem viena vannas istaba ar tualeti un viena virtuve. Tā kā es to visu labi pazīstu. Un to, kas man svarīgs un dārgs, gribu parādīt. Jo fotogrāfijās viss ir emocionāli cieši saistīts – ikdienas dzīve, vide, vecie pagalmiņi.

Vēl man ļoti patīk arhitektūra, mans tēvs bija būvinženieris un nodarbojās ar kapitālo celtniecību, bet tas ir īpašs domāšanas veids, savs skatījums uz apkārtējo.

Tēvs arī fotografēja?

Jā, viņš fotografēja gan savus būvobjektus, gan mūs, mājiniekus. Un Rīga viņa fotogrāfijās arī mazliet ir. Acīmredzot tas viss arī atstāj kaut kādu nospiedumu.

Vai apzināti sev izvirzījāt uzdevumu dokumentēt pilsētas dzīvi? Vai arī 60. gadu fotogrāfijas tapušas starp citiem darbiem, garāmejot?

Ir svarīgs visu vienojošs aspekts – vienmēr esmu centusies fotografēt to, kas man šķitis svarīgs. Kad kaut ko dari nopietni, iedziļinies, tad pakāpeniski tev tas izdodas un izveidojas.

Bet vai tas fotografēts nejauši, vai ar nolūku… Viena no manām pirmajām fotogrāfijām tapusi 1964. gadā, tā ir Rīgas panorāma no Daugavas. Pēc tam šī fotogrāfija kļuva pazīstama, tā publicēta vairākās grāmatās. Iznāca skaista Rīgas panorāma. Bet tas notika tā. Es tolaik nodarbojos ar buru sportu. Ziemā mūsu laivas stāvēja Ķīpsalā, bet pavasarī mēs tās gatavojām sezonai – labojām, krāsojām, drīvējām. Un pēc tam tās “pārdzinām” uz Lielupi, kur bija jahtklubs. Tāda brauciena laikā arī tapusi šī fotogrāfija.

Zaķusala, Rīga, 1971. gads.

Kas jūs iedvesmoja meklēt savu pilsētas tēlu?

Tolaik Rīgā bija spēcīgs dokumentālais kino, un es pazinu cilvēkus, kuri ar šo kino nodarbojās. Viņu brīnišķīgajās filmās bija īstais Rīgas tēls. Kaut vai dokumentālajā filmā “Baltie zvani” vai vēlāk tapušajā “Ābols upē”. Kad esi jauns, šo romantiku uztver un uzsūc.

Un man arī gribējās izveidot pašai savu Rīgas tēlu. Tādu, kurā Rīga ir dziedoša un jautra, kur kadrā ir dzīvi cilvēki.

Gribējās parādīt fotogrāfijās to, kas man pašai ir ļoti svarīgs un dārgs.

Un jūs sākāt diendienā fotografēt pilsētas ikdienas dzīvi…

Jā. Turklāt man nebija nekādu pasūtījuma fotogrāfiju! Vienkārši man pašai ļoti gribējās to darīt. Tā es fotografēju ielas, pagalmus un, protams, mūsu Rīgas tirgu. Man ļoti patika tirgus – visas šīs smaržas un krāsas, cilvēki tirgū – gan pārdevēji, gan pircēji. Es tolaik jau biju sākusi strādāt un nopirkusi fotoaparātu. Protams, ka tas bija “Zenīts”.

Tolaik visiem bija “Zenīts”!

Nu, ne visiem. Kādam bija vecāku “Leica”, “Rolleiflex” vai “Hasselblad”. Tolaik tas bija nesasniedzams sapnis, tādu aparātu es sev nopirku tikai sešdesmit gadu vecumā… Smieklīgi! Bet tolaik kāds fotoaparāts bija, tāds arī bija. Viss, kas ir šajā izstādē, fotografēts ar “Zenītu”, galvenokārt 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā.

Pārsteidzoši, cik mierīgi cilvēki kadrā izturas pret fotogrāfa klātbūtni.

Tolaik ar to nebija problēmu. Nedrīkstēja fotografēt tiltus vai vēl kādus stratēģiskus objektus, kuri mani nekādi neinteresēja un neinteresē. Man, protams, būtu bijis interesanti nofotografēt Rīgu no augšas, un pilsētas panorāmā ir arī tilti.

Taču es nevienam negāju prasīt atļauju fotografēt un fotogrāfijas nevienam nerādīju.

Un, ja mēs kļuvām par kāda notikuma lieciniekiem, tad varējām pieiet un fotografēt. Tagad tas tā vairs nav – ja notiek avārija, viss tiek aplenkts, tuvumā pieiet nevar.

“Zenīts” man vienmēr bija līdzi, tad nu fotografēju. Fotogrāfija ar degošo māju 1978. gadā gandrīz nejauši uzņemta Ozolkalnā, Ķīšezera krastā. Tēvs tur bija uzbūvējis vasaras mājiņu, bet es ciemojos pie vecākiem. No rīta skatos – līdzās deg māja!

Talsi, 1972. gads.

Vai vienmēr nēsājat līdzi fotoaparātu?

Jā, noteikti. Man likās – ja būšu bez aparāta, tad vienkārši ieraudzīšu kaut ko interesantu un nenofotografēšu. Būs žēl…

Bet tagad vairs nenēsājat?

Nē! Tagad viss ir citādi. Ir telefons, un ikdienā ar to pietiek. Fotografēt katru dienu uz filmiņas mūsdienās ir dārgi. Sākumā tu iznēsā kādu ideju, domā par to. Ja kaut ko svarīgu izdomāšu, tad ar to arī nodarbošos.

Un tad atkal ķersieties pie filmiņas? Bet tagad taču ir digitālo kameru laikmets.

Jā, noteikti filmiņa, jo tas taču ir kaut kas reāls, tāds, ko es saprotu. Digitālā pasaule ir efemēra, kamēr neesi uzlicis fotogrāfiju uz papīra. Pietiek sabojāties datoram vai “nobrukt” fleškai, un viss pazūd, bet tas vienmēr ir nepatīkami.

Strādājot ar filmiņu, tu pārdomā katru kadru. Tas ir tas, kas reāli paliks.

Kad strādāju Rundāles pilī, mēs muzeju arhīvos meklējām attēlus ar vecajiem pils dekoriem un interjeriem. Arī Ārzemju mākslas muzejā bija brīnišķīga stikla negatīvu kolekcija, tās fotogrāfijas bija uzņemtas vēl 30. gados, un bija sastopami pat simts gadu seni materiāli. Un viss bija labi saglabājies, tas viss dzīvo vēl šodien.

Protams, digitālajām kamerām ir savas priekšrocības – ātrums, iespēja zibenīgi nodot ziņas. Tas viss ir svarīgi. Bet es palieku fotofilmas atbalstītāja. Digitālā kamera man arī ir, taču mazulīte “Fuji” lielākoties ir bez darba.

Māra, bet vai “kovida” laika Rīgu jūs tagad arī fotografējat?

Pagaidām tikai ar telefonu. Taču viss kas var notikt.

Jūsu izstādē ir ne tikai Rīga. Ir arī Latvijas mazpilsētas un Rundāles pils restaurācija. Esat ilgi strādājusi Rundālē kā muzeja fotogrāfe. Vai tāpēc parādījās sadaļa par restauratoriem?

Šodien reti kurš spēj iedomāties, cik neticami lielu darbu Rundālē paveikuši restauratori! Cilvēki redz greznību un apzeltījumu, taču ne visi vairs atceras, no kāda stāvokļa tas tika atjaunots. Tāpēc man ir liels prieks, ka izstādē muzejā ir fotogrāfijas, veltītas Rundāles pilij. Esmu pateicīga fotomuzeja vadītājai Mairai Dudarevai par to, ka viņa piekrita manam priekšlikumam parādīt izstādē arī Rundāles fotogrāfijas.

Rundāles pilī sāku strādāt 1973. gadā par laboranti fotolaboratorijā, man bija apliecība numur septiņi. Sāku strādāt vēl pirmā direktora laikā, un esmu laimīga, ka man iznāca strādāt kopā ar Laimoni Liepu.

Bet, lai strādātu Rundālē, bija taču jāaizbrauc no Rīgas. Projām no tusiņiem, draugiem, sarunām, kafejnīcām…

Man gribējās aizbraukt no Rīgas un beidzot sākt nodarboties ar foto nopietni. Tusiņi man tad jau bija apnikuši līdz kaklam. Mēs kļuvām pieauguši, daudziem jau bija ģimenes. Gribējās strādāt un darīt kaut ko noderīgu, lai ir redzams rezultāts. Man patīk māksla, un man tas bija interesanti.

Vircava, 1980. gads.

Restaurācijā rezultāts redzams tik labi kā nekur citur!

Jā, un tu jūti, ka dari vajadzīgu darbu.

Būt brīvmāksliniekam, fotografēt un fotografēt cerībā, ka reiz kļūsi slavens? Nē, tāds nekad nav bijis mans mērķis.

Daudzus gadus mācu foto nākamajiem restauratoriem un ļoti priecājos, ka mani arī tagad aicina uz celtniecības koledžu lasīt lekcijas. Restauratori dara ļoti vajadzīgu darbu. Ir lietas, kuras ir svarīgi zināt un kuras varu viņiem iemācīt.

Kādas ir vissiltākās atmiņas par Rundāli?

Tas bija brīnišķīgs laiks! Tu esi jauns, strādā lieliskā kolektīvā. Mēs taču pat atvaļinājumu ņēmām vienā laikā un kopā devāmies ekspedīcijās. Ņēmām līdzi prīmusu, teltis un braucām.

Tā bijām Sāremā, Igaunijas salās skatījāmies pilis, muižas. Lahemā dabas parkā muižu tikai tad sāka restaurēt poļi. Mēs vienmēr braucām ar mērķi kaut ko uzzināt, kaut ko iemācīties.

Rundālē tika rīkotas lieliskas tematiskās balles, tās notika pils dzimšanas dienā 24. maijā. Mūs visi apskauda!  Par manu pirmo balli kļuva “Cepuru balle”. Man atrada kaut kādus svārkus, no aizkariem uzšuva blūzi un cepuri, bet Maija Baņķiere iedeva man elegantu lakatu. Un es kļuvu par “emigrantu dāmīti”.

Atmiņā palikušas ne tikai balles. Man patīk strādāt, būt procesā, un man patīk, kad ir redzams rezultāts.

Strādāt nebija viegli, mēs taču nestrādājām astoņas stundas, ja vajadzēja, tad strādājām arī… visas astoņpadsmit.

Kad es atgriezos Rīgā un sāku strādāt par fotogrāfi lielā mākslas muzejā, man bija grūti pārslēgties no Rundāles – baroks ilgi šķita vissvarīgākais dzīvē. Bet te bija pavisam citi darbi un plāni.

Vairākums jūsu paaudzes fotogrāfu ir autodidakti. Bet jūs savulaik iestājāties tehnikumā, mācījāties lietas tehnisko pusi. Vai fotogrāfam ir svarīga profesionālā izglītība?

Izglītība fotogrāfam ir ļoti svarīga!

Vienmēr esmu nožēlojusi, ka jaunībā visur nokavēju un vienmēr kaut kam izrādījos par vecu.

Piemēram, pārāk vēlu uzzināju, ka Viļņā universitātē ir foto nodaļa. Rīgā taču ilgi nebija iespējas iegūt speciālo foto izglītību – bija tikai kaut kāds fakultatīvs kurss universitātē žurnālistiem un specializācija lietišķās mākslas skolā, vēlāk – akadēmijā. Man bija divdesmit septiņi gadi, kad kultūras darbinieku tehnikumā tika izveidota foto un kino nodaļa. Tur arī iestājos. Mācību process palīdz strukturēt zināšanas, pieradina lasīt tehnisko literatūru. Mācoties kā autodidakts arī, protams, daudz uzzini. Taču fotogrāfam jāzina ļoti daudz tehnisku lietu – no fizikas, ķīmijas. Toreiz tas bija ļoti svarīgi.

Uz jūsu izstādes atklāšanu atnāca daudzi Latvijā pazīstami fotogrāfi. Droši vien izteica daudz komplimentu! Kurš jums šķita viscildinošākais?

Kādas šausmas! Nevajag tā likt akcentus. Ļoti priecājos, ka uz izstādi atnāca Aivars Liepiņš, Jānis Deinats, Gvido Kajons, Ojārs Jansons. Priecājos, ka Kristaps Kalns mani nofotografēja… kā nosalušu zvirbulēnu! – jo viņš ir lielisks meistars. Priecājos arī, ka atnāca jaunie fotogrāfi, bet Jūlija Berkoviča atveda uz muzeju pavisam jaunu meiteni fotogrāfi no Itālijas.

Tātad komplimentus Māra Brašmane skaļi atkārtot nav gatava?

Nē, to nevajag. Bija gan komplimenti, gan aizrādījumi. Svarīgi, ka izstāde izdevusies. Ir svarīgas emocijas, kuras šeit izjūt cilvēki. Man bija prieks satikt daudzus cilvēkus, kurus nemaz bieži neredzu. Bet tas, ka muzeji ir slēgti un izstāde notiek aiz slēgtām durvīm, droši vien ir tāda karma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt