Par laimi, arī māksliniecei Ievai Iltnerei liekas, ka viens no visinteresantākajiem tematiem ir – kā kādam rodas ideja. Lūk, viņas Latvijas Radio raidījumam "Kultūras rondo" uzticētais stāsts par izstādes "Izšūtais selfijs" sākotni: "Man tas sākās tiešām nejauši. Bija tāda jauka diena, es gāju no Mākslas akadēmijas, kur strādāju, uz Kultūrkapitāla fondu kaut ko atdot, un tur tāds antikvariāts. Es nopirku tā nevainīgi vienu vecu izšuvumu no sērijas "nāc mazgāties, no ūdens nebaidies"; tādi smieklīgi, dažādi patriarhāli sižeti. Un es sāku kolekcionēts tos izšuvumus, laiku pa laikam tur iegriezos. Domāju, tāda forša lieta, varētu varbūt ierāmēt kā plakātu, varbūt laukos pielikt, varbūt kādam uzdāvināt – nu apmēram tādā stilā. Bet laiks gāja, un man tie [izšuvumi] kaut kā krājās. Es jutu, ka man tas nedod mieru. Nolēmu kaut ko ar to darīt, kaut ko uztaisīt.
Pēc pieredzes tā ir – ja kaut kas tev nedod mieru, pat, ja pirmā brīdī liekas stulbi vai muļķīgi, tad ir vienkārši jādara."
Vaicāta par praktisko pusi, proti, šūšanu, māksliniece atklāj, ka to pieprot jau no Lietišķās mākslas vidusskolas laikiem. Viņas gulbja dziesma skolas gados bija pašas darināts ziemas mētelis ar smago padomju laika vatelīnu un kažokādas apkakli, un to viņa vilkusi, kopā ar mammu ceļojot uz salto Murmansku. Atgriežoties pie aktualitātes – izstādes galerijā "Māksla XO", viņa saka: "Viss ir darīts ar pašas rokām.
Iedvesmas avots bija vecie izšuvumi, bet, tā teikt, atdevu mazo pirkstiņu, un tas viss beidzās ar to, ka es jau izšuvu savas gleznas, pilnīgi pati radīju tos tēlus.
Bet tas ir tikai paņēmiens, to es gribēju pateikt. Mēs varam kaut ko mainīt, paņemt kaut ko citu, un tā bilde būs savādāka." Pamainīt tehniku, pakāpties sānis un atgriezties ir veselīgi, vērtē Iltnere. Šādu uzdevumu nereti dod arī studentiem.
Nosaukumu "Izšūtais selfijs" māksliniece raksturo kā varbūt ne pārāk skanīgu, bet viņai patīk, ka tajā vecmodīgais jaucas kopā ar mūsdienīgo. Viņa turpina: "Un kas ir selfijs? Selfijs ir pašbilde. Man tur ir pandēmijas motīvi, ko, kā es konstatēju, cilvēki ir totāli aizmirsuši. Man ir izšūta, piemēram, tā roka ar dezinfekcijas līdzekli, kas nupat bija uz visām durvīm. [..] Es kolekcionēju tos attēlus telefonā, kā tā roka tiek attēlota. Tad man vēl ir izšūti tādi "tikai" ierobežojumi, kas mums visur nāca virsū: tikai ar maskām, tikai ar groziņiem, tikai ar sertifikātiem, tikai, tikai… Un tagad tas arī izskatās kā – kas tas tāds par "tikai"? Jā,
es konstatēju, ka pandēmijas aktualitātes ir beigušas, bet tas nekas, es esmu kaut ko fiksējusi.
Tad nāca šausmīgais karš virsū. Es uzreiz kaut kā zināju, kā pabeigtu gleznu "Samits", kur trīs rūķi ēd pie plīts un spriež (tie varētu būt, piemēram, Makrons, Baidens un Šolcs)."
Vai reaģēt uz aktuāliem notikumiem ir mākslas cilvēku uzdevums? Iltnere atbild: "Nē, nu es galīgi neesmu no tām, kura domā, ka uzreiz sabiedriski aktīvi jāreaģē. Bet, ja tas notiek dabiski un tev galvā tas ir…"
Sarunas izskaņā māksliniece dalās ar novērojumu, ka pēdējā laikā materialitāte, šūšana un auduma darbi ir nudien izplatīti. Par to viņa pārliecinājusies februārī, apmeklējot mākslas notikumu "ARCOmadrid".
