"Saprašanās un nesaprašanās ne vienmēr ir pretmeti, kur saprašanās apzīmē kaut ko vēlamu un nesaprašanās – nevēlamu. Cita cilvēka, sabiedrības funkcionēšanas principu, pasaules likumsakarību pilnīga izprašana ir viena no bīstamākajām ilūzijām. Tikpat bīstama varētu būt vienīgi doma par saprašanās totālu neiespējamību – kad mēs atsakāmies saskatīt jebko saprotamu otrā cilvēkā, citā dzīvā būtnē vai pasaulē kopumā. Arī tā ir tikai ilūzija. Viss, ko mēs kā ierobežotas būtnes varam, - paturēt atvērtu prātu tam, lai tiektos uz aizvien lielāku saprašanos," uzskata Iveta Kažoka.
“Ja par saprašanos viss būtu skaidrs, mēs vis netērētu laiku uz zemes, bet pārtaptu ideālajās būtnēs, kas visu tver bez vārdiem un dzīvo bezmiesiskā harmonijā. Tomēr tā gluži nav. Man pašam ļoti patīk saprašanās. Vislabāk bezvārdu. Man ļoti nepatīk strīdēties, jo patiesība strīdos nedzimst. Gribu dzīvot delikātā saskaņā ar visām apkārtējām saprašanām, bet neesmu gatavs sliet vientulīgu zaru būdu mežā. Par saprašanos daudz un pareizi runā kvantu psiholoģijas pētnieki. Mācos no viņiem, taču vienalga turpinu nesaprasties un strīdēties. Ja dzīves jēga ir 42, varbūt saprašanās ir, piemēram, rebemols?" retoriski jautā Orests Silabriedis.
Interesenti lūgti pieteikties iepriekš pa tālruni (+371) 67 324461 vai e-pastu [email protected].
