Izstāde «Ziemeļblāzmā» – kulturālā spēlētāja Valda Villeruša asamblāžas

Mākslinieka Valda Villeruša (1942) asamblāžas līdz 12. maijam skatāmas kultūras pils “Ziemeļblāzma” telpās izstādē "Atmiņu metamorfozes", un, visticamāk, tās apmeklētājiem liek uzdot ne vienu vien jautājumu, un uz tiem atbildēt cenšas mākslas zinātniece un kuratore Baiba Nurža. 

ĪSUMĀ


Vai spēlēšanās ar priekšmetiem ir māksla? 

Viens no šādiem jautājumiem – vai spēlēšanās ar priekšmetiem ir liekama līdzās glezniecībai, grafikai, tēlniecībai? Respektīvi, vai tā maz vispār ir māksla? Asamblāžas termins celies no franču vārda 'assemblage' un tā ir “montēšana, savienošana”, bet, ko apvienot šādās kompozīcijās, tā ir mākslinieka brīva izvēle un atslēga ceļā uz mākslas Meku. 

Pazīstamākie pasaules mākslas paraugi jau vairāk nekā simts gadu garumā to veiksmīgi ir apliecinājuši – sākot ar Marsela Dišāna (Marcel Duchamp, 1887–1968) 1913. gadā pirmo reizi izstādīto “Velosipēda riteni” jeb velosipēda ratu, kas uzmontēts uz taburetes, līdz pagājušā gadsimta vidū Džozefa Kornela (Joseph Cornell, 1903–1972) scenogrāfiski iekārtotajām kārbiņām, kurās atainotas izsapņotas ainas un noslēpumaini kambari, un kas ietekmējušas nākamās paaudzes, t. i.,  postmodernisma mākslinieku daiļradi. 

Skats uz Valda Villeruša darbu "Šis tas par vijoli" (2019)

Lai arī gatavo priekšmetu kompozīcijas piemēru uzskaiti varētu turpināt, šķiet, bezgala ilgi un arī Latvijas šaurajā mākslas vidē ir gana daudz spilgtu piemēru – Visvaldis Ziediņš (1942–2007), Kristaps Ģelzis (1962), Kristians Brekte (1981) u. c. –, tādu mākslas mīļotāju vidū, kas biežāk saskaras ar tradicionālajiem medijiem, šāda radošā izpausme vēl arvien varētu šķist mulsinoša. Un te var līdzēt tikai uzticēšanās māksliniekam.


Kas īpašs tieši Valda Villeruša asamblāžās? 

Cits jautājums – kas īpašs ir tieši Valda Villeruša asamblāžās? Atbilde meklējama mākslinieka profesionālās dzīves pārzināšanā. Izglītību guvis kā grāmatu grafiķis (1968), visu dzīvi viņš saista ar grāmatniecības jomu. Jau gandrīz piecdesmit gadus viņš apmāca jaunos māksliniekus grafikas iespiedtehnikās, burtu mācībā un iespieddarbu maketēšanā Latvijas Mākslas akadēmijā, strādā pie grāmatu mākslinieciskā iekārtojuma – kopumā vairāk nekā 250 izdevumiem, no kuriem daudzi guvuši atzinību par labāko dizainu, tostarp arī starptautiskajos konkursos. 

Villerušs ir iniciējis izstādes, popularizējot vietējo grafikas mākslinieku devumu, veic pētījumus par Latvijas grāmatniecības vēsturi – jaunākais lasāms tikko izdotajā “Latvijas Mākslas vēstures” III sējumā (1) –, kā arī uzkrāj senus iespieddarbus, no tiem lielākā daļa atdāvināta Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. 

Valdis Villerušs. Kaligrāfisks vingrinājums. 2017

Būdams rosīgs kultūrvēstures veidotājs, viņš darbojas Heraldikas komisijā, kopā ar citiem pētniekiem izdod periodisko rakstu krājumu “Ikšķiles almanahs”, konsultē muzejos darbu atributēšanas jautājumos – Villerušu bez lieka pārspīlējuma var dēvēt par Latvijas grāmatniecības grandu ar fenomenālām zināšanām. 

Asamblāžai mākslinieks pievērsies jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, eksperimentējot ar mājās uzkrātajiem priekšmetiem – tostarp grāmatām –, un no 2002. gada tās pamazām un klusu iekļaujot arī izstāžu ekspozīcijās.(2) 

Brīva interpretācija par vakardienas kultūras paliekām

Tādēļ “Ziemeļblāzmā” aplūkojamos darbus nekādā ziņā nevar uzskatīt par pirmajiem kucēniem – viņam to ir jau vairāk nekā septiņdesmit. Priekšmetiskās mākslas veidošana ir ļoti pateicīga valoda asprātīgu vai estētisku efektu meklējumiem (vai norādēm uz procesiem sabiedrībā, kā to nereti gadās novērot Latvijas objektu mākslā), un Villerušs, būdams asredzīgs estēts, labprāt to izmanto. Viņa darbi sanāk rotaļīgi viegli, dažkārt ironiski vai pat provocējoši, bet tajos jūtama autora neiztrūkstoša pietāte pret aizgājušo laiku un tam piederīgo. 

Valdis Villerušs. Atradumi starp grāmatas lapām: Kristus. 2013

Seni iespieddarbi ir viņa objektu galvenais motīvs līdzās vecām, sarūsējušām naglām, mērinstrumentiem, rakstāmpiederumiem, mūzikas instrumentu detaļām un citiem patinētiem priekšmetiem, raisot interesi un liekot aizdomāties, cik daudz mēs zinām. Villerušs brīvi interpretē vakardienas kultūras paliekas, paverot priekškaru uz iztēlotu un iespējamu pagātni.

 

(1)    “Latvijas mākslas vēstures” III sējuma divas grāmatas, kas aptver laiku no 1780. līdz 1890. gadam, atvēršanas svētkus piedzīvoja šī gada 1. aprīlī. Tas iznācis kā trešais no plānotajiem septiņiem, sekojot IV sējumam “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” un V sējumam “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915–1940”.
(2)    Asamblāžas tiek izstādītas kopš 2002. gada, iekļaujot tās starp viņa mākslinieciski iekārtotajām grāmatām un stājgrafikas darbiem personālizstādēs Latvijas Zinātņu akadēmijā un Latvijas Mākslas akadēmijā; 2012. gadā mākslinieces Helēnas Heinrihsones kūrētā izstāde "Asamblāža" galerijā "Bastejs" atspoguļoja Villeruša objektu mākslu visplašākā ampluā. Pēdējā desmitgadē tie tikuši iekļauti vairākās grupu izstādēs, bet 2017. un 2018. gadā Villeruša asamblāžas eksponētas Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī un Siguldas mākslas skolā "Baltais flīģelis".

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti