Izstādē, kas iemājojusi kādreizējā autoservisa telpās Satekles un Lāčplēša ielu krustojumā, eksponēti desmit Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas katedras absolventu un trīs studentu darbi. Gan vingrinājumi kursa uzdevumu ietvaros, gan bakalaura un maģistra diplomdarbi.
Divi aspekti, kuri līdz šai piektdienai skatāmajā izstādē pārsteidz visvairāk, – izdomas plašums un humora izjūta. Vides mākslas katedru vada asociētais profesors, mākslinieks Kristians Brekte, bet izstādes „Vide” kompilēšanu veicis docents Martins Vizbulis.
"Katedrā cenšamies strādāt ar vidi, ar telpu, un vide veido šo mākslas darbu, un mākslas darbs var būt šī vide. Tās telpas komunikācijas attiecības, kur strādā nevis viens konkrēts objekts, bet viss kopumā. Viss, kas ir apkārt, tas ir svarīgs," skaidro Martins Vizbulis.
Līdz šim bijuši tikai izstāžu projekti – rasējumi, maketi, bet šoreiz projekts pārtapis dzīvē un pēc decembra skatēm tas realizēts dzīvē.
"Tas ir interesantāk, jo studenti sajūt garšu, kā tas ir, ka realizējas, nevis paliek tikai projektu līmenī. Viņi gūst motivāciju kaut ko tādu atkārtot un gūst sapratni, ko tas nozīmē, lai to varētu izdarīt vēl kādu reizi," atzīst Vizbulis.
Vides mākslas katedras absolvente Aiga Beinaroviča izstādē piedāvā īsu paviesošanos Jūrkalnē – caur rindā sakārtotu akmeņu caurumiem plūstošais sarkanais lāzera stars iezīmē punktu sienas kalendārā, kas novietots instalācijai iepretim. Sarkanais, spilgtais aplītis apstājies tieši virs jūras klajuma.
"Jūrai noteikti ir īpaša vieta manā sirdī. Tieši bērnības atmiņās. Šajā darbā darbā vairāk apspēlēju sajūtas par konkrēto vietu, nevis jūru kā kopumu, bet Jūrkalni, kur ir stāvkrasts, kas piešķir maģisku sajūtu tai vietai," atzīst Aiga Beinaroviča.
Beinaroviča skaidro, ka Jūrkalnei raksturīgi ir laimes akmentiņi – akmentiņi ar caurumu un kādreiz ar ģimeni tos lasījusi un tieši Jūrkalnē vērojusi saulrietus. Ar savu darbu viņa vēlās šīs sajūtas paust, parādot saulrieta staru caur akmentiņa caurumu.
Vēl viena katedras absolvente Lāsma Bringina ir nolēmusi iegūt otru maģistra grādu, tāpēc šobrīd studē zīmēšanu akadēmijas glezniecības apakašnozarē. Izstādē iekļauti kopumā trīs Lāsmas darbi: motoru iekustinātas un gan ar skaņu efektiem, gan ar uzrakstu displejiem papildinātas fotogrāfijas; Facebook īkšķīši, kurus Lāsma atlējusi betonā un savulaik izklaidus iestrādājusi Rīgas un Valmieras trotuāros, kā arī vēl viena spēle ar betonu: Andrejsalas neformālajā atpūtas zonā savākti atkritumi, kuriem arī veikti atlējumi betonā un kuri pēc tam novietoti atpakaļ precīzi savās iepriekšējās atrašanās vietās.
"Man tas vairāk ir kā jautājums, vai vispār māksla, kas maina telpas uztveri, var mainīt arī tās lietojuma norises pašā telpā, konkrētā gadījuma tās projekts, kas izstrādāts Andrejsalas mola teritorijai," iepazīstina Lāsma Bringina.
Lai iedvestu Andrejsalas noskaņu bijušā autoservisa telpās, pieaicināta kāda jauno grafiti mākslinieku apvienība, par kuras atdevi un amata prasmi Martins Vizbulis nosaka: „Gribētos, lai viņi nāk pie mums studēt.”
Ja nu tas patiešām notiktu, tad, pieļaujams, ar savu padomu neskopotos Vides mākslas katedras trešā kursa students Viesturs Reinis, jo viņa kursa darbu arī iedvesmojusi grafiti māksliniekiem pazīstama vide – kāda no Rīgas patiltēm. Viesturs apmeklētājus aicina palūkoties uz šādu situāciju: uz grīdas izklāts balts palags ar nedaudz saņurcītu apakšējo stūri. Tad to pārveido dažādas projekcijas no pie griestiem piestiprinātā projektora, padarot audumu te par persiešu paklāju, te bērnu rotaļistabas segumu, te – par abstraktu, vizošu matēriju.
„Šis darbs ir radies mācību procesā. Kā eksperimentālā kompozīcija. Mums bija darba uzdevums meklēt vidi, kas mūs uzrunā bez pamatojuma no pasniedzēju puses. Mums bija jāatrod personiskais, kas tur uzrunā. Attiecīgi tā vieta bija tiltapakša, kur bērnībā esmu gājis ar lielām bailēm, jo tur nav omulīgi tumšās vakara stundās,” stāsta Viesturs Reinis.
Viņš meklējis izteiksmes līdzekļus, kā šo vietu padarīt ne tik draudīgu. Tad radusies doma par paklāju kā mājīguma simbolu, spēle ar asociācijām.
Gan aptaujātie, gan citi izstādē iekļautie vides mākslinieki nevēlas skatītājam piedāvāt “vienu vienīgo patiesību”, nedz piedāvāt kādas globālas tēmas vai problēmas risinājumu. Tā vietā šis ir aicinājums paskatīties no cita skatu punkta, pozitīvā ziņā “no mušas uzpūst ziloni” un šķietami mazsvarīgajā saskatīt būtību jeb plašāku kontekstu.
Ja arī jūs ieinteresēja, kā māksla spējusi iejusties autoservisa telpās, to vēl iespējams izdarīt līdz 25. janvārim Satekles ielā.
