Ance Vilnīte, Oto Holgers Ozoliņš un Roberts Bāliņš kopā ar tēlnieku Aigaru Bikši savā kopdarbā – izstādē "Samaltie" – izcels vienu no tēlnieka Emīla Meldera mūža un viņa daiļrades centrālajiem tematiem – cilvēku dzīvi lauku mājās. Mākslinieki šādā veidā vēlas rosināt domas par to, cik tālu mūsdienu sabiedrība attālinājusies no savām saknēm, kurp tā dodas un ko vēl iespējams saglābt.
"Neesmu uzaudzis tādā vidē, bet, ceļojot pa Latviju, mēdzu iegriezties sabrukušās, pamestās mājās. Ja māja ir pilnīgi tukša, tā ir vienkārši telpa, tikko redzi mazas lietas vai kaut ko, kas atgādina, ka tur kāds ir dzīvojis, uzreiz sajūtas ir citādas," mākslinieku radīto vidi Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" raksturo Oto Holgers Ozoliņš.
Viņš skaidro, ka izstādē būs radīta sajūta par telpu, kurā mākslinieks Emīls Melderis būtu strādājis. Tas ir simbols cilvēkiem, kas dzīvojuši vecās lauku mājās, simbols tam, kas visiem kādreiz bija pazīstams.
"Tur ir palikusi telpa, skaņa, sienas, nedaudz vide, bet cilvēku vairs nav, viņi ir izrauti ārā," turpina Ozoliņš.
Izstādē “Samaltie” mākslinieki aktualizē jautājumu par to, kas gan notiks ar sabiedrību, kas tik ļoti ir attālinājusies no dabas, kā arī uzdos jautājumu – cik iespējami tuvu ir mums pazīstamo vērtību un tradīciju zudums? Vai saglabāsies “latviešu lauki” pēc tam, kad mūžībā aizies tie, kas vēl tur uzturas un pieturas pie tradīcijām? Vai jaunā paaudze atradīs laiku nodoties lauku dzīvei, kā arī – vai vispār izdosies saglabāt tradīcijas?
"Saknes, no kurām cēlies, katram savas. Tajā pašā laikā sajūta, ka pasaule mainās.
Man tas ir atgādinājums par ekoloģisko nestabilitāti, ka notiek visādi brīnumi ar dabas pārmaiņām, ka tradīcija, kā esi pieradis dzīvot, mainās ne tikai sadzīves izpratnē, bet arī globālajā izpratnē," vērtē Aigars Bikše.
Bikše norāda, ka ir svarīgi, lai cilvēks, saprotot, ka visapkārt ir biedējoši, tomēr spēj mīlēt savus tuviniekus, atcerēties, ka ir draugi, tikties ar viņiem, runāties. Būt savā telpā. Šo sajūtu viņš salīdzina ar dāņu režisora Larsa fon Trīra filmas “Melanholija” radīto sajūtu.
Aigars Bikše šajā izstādē strādā kopā ar trim jaunajiem māksliniekiem, kas beiguši Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras bakalaura programmas pirmo kursu. Jaunais tēlnieks Oto Holgers Ozoliņš, strādājot ar materiālu, cenšas izprast pasaulē aktuālās problēmas, kā arī pēta dabas nozīmi ikdienas procesos. Māksliniece Ance Vilnīte sevi plašākai publikai piesaka kā slaveno tēlnieci Anci Vilnīti, sakot: "Kā kuģi nosauksi – tā tas arī peldēs." Ance uzskata, ka māksla ir visspēcīgākais ierocis, lai runātu par grūto, toties ļoti svarīgo. Roberts Bāliņš savā daiļradē fokusējas uz eksperimentiem ar materiāliem, to faktūrām un īpašībām. Jaunais mākslinieks savos darbos izceļ materiāla materialitāti, neiejaucoties tā dabiskajā faktūrā.
Šī ir noslēdzošā izstāde „Mākslai vajag telpu” vasaras mājas izstāžu ciklā "LMA 100". Šogad pirmo gadu Vasaras māja pārcēlās no Pārdaugavas uz Esplanādi. Fonda “Mākslai vajag telpu” valdes locekle Katrīna Jaunupe atzīst, ka nejaušie garāmgājēji šogad Vasaras mājā iegriezās vairāk.
"Ceru, ka šis gads ietekmēs nākamo gadu un pavirzīsies jautājums par 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveidi Rīgā, tad īsti šiem konteineriem nebūs pamatojuma.
Ja muzeja jautājums nepavirzīsies, mēs turpināsim, bet vairs ne Esplanādē, meklēsim citu vietu," stāsta Jaunupe.
Izstādes nosaukums "Samaltie" asociatīvi ir jāsaista ar Emīla Meldera uzvārdu, norāda Aigars Bikše. Tāpat tas asociatīvi saistāms ar pārmaiņām, ar to, ka visi esam kā graudi laika mašīnā. Savukārt pašu izstādi atklās ar īpašu muzikālu priekšnesumu, ko radījis Jānis Šipkēvics.
