Kultūras ziņas

Eiropas Parlamentā pasniegta LUX kino balva

Kultūras ziņas

Miķeļa Fišera izstāde mākslas stacijā "Dubulti"

Latvijas mākslinieku "Radu raksti" kopīgā izstādē

Izstādē «Radu-raksti» tiekas dažādas Latvijas mākslinieku dzimtas vairākās paaudzēs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Izceļot Latvijas mākslinieku dzimtu un ģimeņu daudzskaitlību, mākslas galerija “Museum LV” atklāj vērienīgu izstādi “Radu-raksti”. Izstādē piedalās Skulmju dzimta, Iltneri, Ģērmaņi, Kroļļi, Gulbji, Dineri, Pīgožņi, kopumā vairāki desmiti mākslinieku dinastiju. Viņu vidū arī mamma un meita Lūses. Ditas vecvecmāmiņu esot zīmējis Pablo Pikaso, bet Irēnas tēvs Mavriks Vulfsons strādāja Mākslas akadēmijā, padomju gados veicinot studentos uzdrīkstēšanās gēnu.

Interesanti, vai eksistē arī mākslas gēns? Irēna Lūse, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, māksliniece, uzskata: “Šī izstāde ir liecība tam, ka ir. Varbūt ne visiem bērniem, bet vismaz kāda daļa aiziet pa šo ceļu. Tas ir normāli, jo bērni aug tādā vidē un redz, un uzsūc, un māksla ir tāda realitāte ap viņiem, ka skaidrs, ka viņi izvēlas šo ceļu.”

“Bija tāda sajūta, ka tāda iespēja pastāv. Domāju, ka cilvēks, kurš tieši nesaskaras ar mākslu, ar māksliniekiem, neaptver, ka tas ceļš tā pa īstam ir iespējams,” pauž viņas meita, māksliniece Dita Lūse. Viņa arī atgādina, ka bieži dzirdēts par bērniem, kuri nenāk no mākslinieku ģimenēm un kuru vecāki mākslu uzskata par nesaprātīgu nākotnes izvēli. 

"Mēs pēdējā laikā ar manu dēlu, kurš ir pietiekami pieaudzis, lai par to runātu, spriežam par radošumu, kas tas vispār ir? Pašreiz esam nonākuši [pie secinājuma], ka radošums ir īpašība un, tā kā īpašības iedzimst, tad varbūt tas varētu būt kā iedzimtības rezultāts," stāsta Dita Lūse. 

“Dita ļoti ilgi bija tādos meklējumos, jo viņai bija grūti sevi uzreiz atrast, viņa ļoti strādīga un mērķtiecīga, arī gudra. Jo viņa atradusi savu ceļu un iet pa to ļoti mērķtiecīgi. Piemēram, es esmu daudz haotiskāka. Nevaru teikt, ka eju pa tādu taisnu ceļu – es daru to un šito, man nekad nav īsti pārliecības, ka tieši tas ir manējais. Varbūt ir, bet nav vienīgais un pēdējais, es mainu tehnikas, varbūt arī nesakarīgāka esmu, salīdzinot ar savu meitu,” meitas radošo darbību raksturo Irēna Lūse.

Savukārt Dita Lūse uz to mammai atbild, ka pārliecības jau nav nevienam: “Tā ir daļa no tā, ka tu nodarbojies ar mākslu, ja tu esi šausmīgi pārliecināts, tad kur ir tie meklējumi. Otrkārt, es par mammu varu pateikt, ka man tieši tas patīk viņas mākslā, ka viņa ļoti meklē visu laiku, neapstājas un ļoti brīvi pārslēdzas no vienas tehnikas uz otru, kas ir diezgan liels retums. Mamma izcili strādā pastelī, akvarelī ar lieliem panākumiem, eļļā un zīmē, litogrāfijas ir viņas pieredzē. Šis darbs, kas ir te, ir tāds absolūti glezniecisks, bet ar ļoti daudz zīmējuma kvalitātēm, paņēmieniem, kas man liekas pilnīgā simbioze no tā, ko viņa dara.”

Daudzus izstādes dalībniekus vieno nevis pārmantotais mākslas gēns, bet kopā būšana dzīvē un darbnīcā, kā tas ir māksliniekiem Sandrai Krastiņai un Edgaram Vērpem. Māksliniece Sandra Krastiņa stāsta: “Man vispār liekas būtiski, ja divi mākslinieki, vai tā ir ģimene vai citādi, - ir svarīgi, ka otra darbi patīk. Tad būtu grūti dzīvot, ja tev otrs mākslinieks nepatīk, tas, ko viņš dara. Kopumā man Edgara darbi ļoti patīk. No savas puses vienmēr saku – esi raupjāks, esi brutālāks, esi paviršāks, bet viņš man vienmēr atbild, nu, tu tikai pēc sevis to vērtē! Jo to smukumu vai kārtīgumu es no savas puses mēģinu izsist ārā, un viņš turas pretī.”

Viņas dzīvesbiedrs, mākslinieks un Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe  atzīst: “Visu laiku jau ir kaut kāds skats uz tā kaimiņa darbiem, ar ko strādā vienā darbnīcā. Tagad, paldies Dievam, mēs nestrādājam vienā darbnīcā, ir labāk. Es visu laiku sekoju līdzi, un īstenībā mēs visu laiku esam iesaistīti viens otra darbos. Vairāk vai mazāk, arī tad, kad strādā, paaicina novērtēt. Man jau liekas, ka es daudz vairāk ņemu vērā to, ko Krastiņa pasaka, es tā pārdomāju un bieži vien piekrītu. Kad es viņai pasaku, viņa nekad uzreiz nepiekrīt, bet pēc kaut kāda laika arī piekrīt.

Tā ka ir labi, ka ir tas profesionāļa ātrais vērtējums, tas notur asumu.”

Savukārt par radošo procesu Vērpe stāsta: "Krastiņa jau pareizi pateica, ka īstenībā nevar aiziet uz darbnīcu un izdomāt -  šodien man ir brīvs vakars, aiziešu uz darbnīcu un radīšu brīnumu, tā nenotiek. Tu aizej uz darbnīcu un saproti, ka neko tur nevaru radīt, jo neesi tur iekšā. Bet lai būtu iekšā, vismaz man vajag ļoti ilgstoši strādāt pa tukšo, kamēr sanāk kaut kādas lietas. Es ļoti daudz ko izmetu ārā no tā, ko es izdomāju, uztaisu, tas tā nav. Tas parastais variants: tev ir laiks, tu sēdi, izštuko – baigi labo lietu uztaisīšu. Aizej darbnīcā, taisi un nekas nesanāk. Tas, ko izdomā, nesanāk. Man ir tā, ka visas lietas rodas strādājot.”

Uz to Sandra Krastiņa iebilst - labās ziņas taču esot tās, ka mākslinieks strādā, strādā un tad rodas rezultāts, un tie ir īsti svētki. 

"Es pārāk reti tieku pie tiem svētkiem, jo īstenībā ir jāstrādā pamatdarbā kā māksliniekam, tad tie svētki ir biežāk. Tiem, kas ar to nodarbojas brīvajā laikā, svētki ir daudz retāk," iebilst Vērpe. 

Izstādes ideju izlolojusi šī nama saimniece, kultūras centra “Grata JJ” vadītāja. Viņa interesi par mākslu mantojusi no tēva, kurš jaunībā pēc vecāku sodīšanas ar nāvi nokļuvis politiski represēto nometnē starp māksliniekiem. 

“Ideja par šo izstādi radās ziemā, un, ja mēs neapstātos, tad tā droši vien aizņemtu piecus stāvus. Jo, protams, 25 ģimenes, kuru darbus šeit rādām, pārstāv reālu Latvijas vēsturi caur vizuāliem tēliem no visnozīmīgākajām, visinteresantākajām mākslinieku ģimenēm,” izstādi raksturo idejas autore un scenogrāfe Jūlija Jeresko. 

"Kas skar mani kā vienu no izstādes dalībniecēm, es piedalos ar saviem un tēva darbiem," viņa skaidro. "Mans tēvs nokļuva politieslodzīto nometnē kā pusaudzis tad, kad viņa vecāki tika nogalināti staļinisko represiju laikā. Nometnē pie politiski ieslodzītajiem viņš auga starp krievu māksliniekiem. Ja nebūtu šo krievu mākslinieku, nav skaidrs, kāds būtu viņa tālākais liktenis. Viņi viņu paņēma aizbildniecībā un izglītoja, un visa dzīve veidojās caur mākslas uztveri.”

Nākamais nozīmīgais notikums ģimenes vēsturē esot bijis brīdis, kad Jūlijas tēvu izglābis tāds pats politieslodzītais no Latvijas kā viņš.

“Kad mans tēvs slimoja nometnē, gulēja vienā palātā ar cilvēku, kurš mira. Tas bija no Latvijas un atdeva savas zāles manam tētim. Viņam tolaik bija tikai 16 gadi. Un tādējādi izglāba viņam dzīvību. Papildus tam, kas ir visnozīmīgākais, viņš uzrakstīja vēstuli saviem radiniekiem Latvijā, Līgatnē. Un mans tēvs 18 gadu vecumā cauri visai Sibīrijai kājām atnāca līdz Latvijai, nonāca līdz tai lauku sētai. Ilgu laiku strādāja kolhozā Līgatnē, pilnveidojās kā mākslinieks. Un, kad piedzimu es, gluži tāpat kā viņš, es uztvēru pasauli caur krāsām. Tas ir tas, kas man ir ļoti tuvs. Tāpēc teikt, vai mainās gēni vai ne, protams, ka ne, - ja kāds ir sācis šo procesu, to vairs nav iespējams apturēt,” uzskata Jūlija.

Izstādi  “Radu-raksti” papildinās mākslas zinātnieces Edvardas Šmites lekcijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti