Labrīt

Parādnieks kritiski vērtē valdības attieksmi pret ģimeņu atbalsta politiku

Labrīt

VK: Zemkopības ministrijas un nozares nevalstisko organizāciju sadarbība nav atklāta

Velta Emīlija Platupe piesaka izstādi "Piedošana nav iespējama"

Izstāde «Piedošana nav iespējama» aicina uz pārdomām par skarbām tēmām, taču nenomāc

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

„Piedošana nav iespējama” – ar šādu nosaukumu savu izstādi piesaka māksliniece Velta Emīlija Platupe. Jau tikai nosaukums vien daļā cilvēku raisījis neizpratni un negatīvu attieksmi, jo ir pretējs mūsu sabiedrībā valdošajai filozofijai, taču māksliniecei atziņa, kas ielikta izstādes nosaukumā, ir nākusi pārdomu un sāpīgas personiskās pieredzes rezultātā. Izstāde aicina uz pārdomām par skarbām un dziļām tēmām, bet pārsteidzošā kārtā tā nenomāc skatītāju.

„Arī mani kristīgie draugi un paziņas ļoti „sašūmējās” par šo tematu, jo viņiem jau pašā doktrīnā ietilpst, ka piedošanai jābūt vienmēr,” - tā, vaicāta par izstādes nosaukumu, stāstu sāk Velta Emīlija Platupe.

Gan strādājot pie izrādes par nacistu nogalināto poļu-ebreju rakstnieku Bruno Šulcu, gan ļoti sāpīgas personiskās pieredzes dēļ māksliniecei pēdējos gadus ļoti daudz nācies domāt par piedošanas tēmu.

Viņa sapratusi – patiesi piedot smagus pāri darījumus ir ļoti sarežģīti. Kamēr mūs pašus tas neskar, ir viegli deklarēt, cik piedošana ir laba, pavisam citādi kļūst, ja tā jāīsteno dzīvē. Un varbūt tiešām ir situācijas, kad piedošana nav iespējama, ja vien cilvēks nav svētais – pieļauj Velta Emīlija Platupe.

Viens no iespaidīgākajiem darbiem, kurā risināta minētā tēma, ir glezna „Ezera lēdija”, kurā iekodēts kāds ļoti personisks sāpīgs pārdzīvojums.

„Manī kaut kas salūza ticībā cilvēcei… un tad es sāku gleznot. Un parādījās šī tēma.

Kad man visā šajā stāstā iesaistītais cilvēks prasīja piedošanu, kā labi audzināta meitene es teicu – okay, bet tad es sapratu, ka tā nav taisnība. Un tas mani padarīja tik dusmīgu, tik neapmierinātu ar pasaules kārtību!

Es nonācu pie sapratnes, ka tik daudz cilvēku pasaulē dzīvo tādā falšā piedošanā. Un rezultātā es piesēdos un „uzbliezu” ļoti daudz bilžu par šo tēmu,” stāsta Platupe.

Izstādes stāstu veido gleznas, zīmējumi, skulptūras un animācijas.

Daļa no darbiem tapusi pirms kāda laika Lipkes muzejā skatāmajai izrādei „Persiešu valodas stundas”, kas vēstīja par nacistu nogalināto poļu-ebreju rakstnieku Bruno Šulcu, un kuras centrā arī bija piedošanas – nepiedošanas tēma.

"Kad man iedeva izlasīt šo lugu un es sāku taisīt pirmās skices, tas bija laiks, kad Sīrijā pilsoņu karš bija pilnā sparā, un, atverot internetu, bija redzami sīriešu bērni, kas bija miegā „nogāzēti”. Mans bērns izskatās gluži tāds pats kā viņi – tumšmataini, brūnām actiņām. Un tā viņi tur gulēja rindiņā salikti. Un toreiz man tas viss ļoti saslēdzās kā tāda puzle – šī luga, kas vēsta par notikumiem 70 gadus senā pagātnē, un šodiena. Un ka notiek pilnīgi tas pats. Lai arī citā pasaules malā, bet pilnīgi tas pats," stāsta māksliniece. "Un tas bija tā… nepanesami. Es gribētu, ka to būtu kāds iemācījies uz pilnīgi visiem laikiem, ka – nu, nešaujiet nost citus cilvēkus, nenodariet viņiem pāri, pasaulē ir vietas diezgan. Bet es esmu naivs cilvēks, un, iespējams, tādu cilvēku dēļ - kā es - mēs vēl neesam pavisam uzlaiduši pasauli gaisā."

Māksliniece ir arī pārliecināta, ka cilvēku nežēlība nedrīkst palikt noklusēta un nesodīta, arī mākslinieku pienākums ir to atmaskot, un arī par to vēsta viņas izstāde.

Šī tēma vislabāk nolasāma skulptūrās, kas veidotas viņas pašas ļoti īpatnējā autortehnikā.

Skulptūras ir ķēdēs saķēdēti, bezgalvaini tēli, kas raisa visdažādākās asociācijas, tajos ir kas ļoti baigs un pievilcīgs reizē.

Skulptūru darināšanā izmantotas mežģīnes, audumi, mākslīgie ziedi, bet pašu pamatu veido līmēta papīra masa, tostarp bibliotēkā norakstīti veci „Rīgas Laika” žurnāli.

„Tie visi ir tur iekšā, un es domāju – jūs taču jūtat šo te intelekta, filozofijas, melanholijas un eksistenciālu jautājumu gūzmu, kas no tiem nāk," - tā Velta Emīlija Platupe.

Ne mazāk svarīgs materiāls ir skulptūru tapšanā izmantotie bērnu zīmējumi. Velta Emīlija jau divus gadus strādā Bērnu slimnīcā par mākslas skolotāju, un saikne ar šiem bērniem ir ļoti svarīga viņas dzīves daļa, jo tajā ir kas ļoti īsts.

„Dzīvojot tajā radošajā pasaulē, tu cīnies ar savu ego, ar kaut kādiem iedomu pūķiem, kaut kādu nemateriālu skaudību pret visu pasauli. Bet tad tu aizej uz slimnīcu un ieraugi mazu bērnu, kurš cieš pilnīgi par neko, un tas brīnišķīgi tevi noliek uz kājām tavā paša dzīvē. Tu viņam spēj palīdzēt, tu izdari kaut kādas īstas lietas, tu dāvā – es nezinu – kādas piecas minūtītes prieka, bet tas ir īsts prieks un tajā vietā un laikā, kur tas ir nepieciešams," turpina māksliniece.

Izstāde aicina uz pārdomām par skarbām un dziļām tēmām, bet pārsteidzošā kārtā tā nenomāc skatītāju, un tas ir mākslinieces apzināts uzstādījums – vadīt radošo enerģiju tā, lai nenodarītu pāri skatītājam.

Žaņa Lipkes muzeja vadītāja Lolita Tomsone skulptūrās saskatījusi arī mākslinieces pašironiju.

„Man liekas, ka Veltas Emīlijas tas, no vienas puses, gotiskais, bet, no otras puses, barokālais pienesums – tas nav tik drūms, tas nav tik skarbs," izstādi raksturo Tomsone. "Un tas nav par to, ka piedot nevajadzētu, bet reizēm tas pieprasījums pēc piedošanas – tas ir sarežģīts, tas ir milzīgs ceļš un sarežģīts process. Un man liekas, mākslā to kaut kā var dziļāk rakt nekā, piemēram, ētikas stundās."

Veltas Emīlijas Platupes izstāde „Piedošana nav iespējama” Žaņa Lipkes muzejā būs apskatāma līdz oktobrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti