Edītes Pauls-Vīgneres darbi līdzinās freskām, kas veidotas no audumu gabaliņiem, kas kombinēti visoriģinālākajos veidos. Audumi kopā šūti, līmēti, lodēti, no tiem sapītas bizes. Audumi rotāti ar pērlītēm, fliteriem, mežģīnēm, parūku fragmentiem, mulāžām, spalvām un pat maziem mākslīgajiem putniņiem. Viss kopā patiešām veido ļoti teatrālu noskaņu, un tās centrā ir stāsts par sievieti - viņas noslēpumu, viņas spēku, valdzinājumu un skaistumu...
Lai darbi dzīvotu un runātu ar skatītāju, tiem ļoti svarīgs ir atbilstošs mākslīgais apgaismojums, jo dienas gaisma traucē tos uztvert, saka Edīte Pauls-Vīgnere:
„Redzat, kas notiek, ja ir daudz gaismas - tad priekšmeti vairs nerunā, tie kaut kā izklīst, tu nevari ieraudzīt viņu raksturu. Bet vakarā iestājas tā īstā noskaņa, kad ienāk ēnas, tas siltums tevi ietver. Es parasti arī strādāju naktīs, dienā es nevaru pastrādāt, man patīk nakts klusums, man patīk to savienot ar mūziku".
Māksliniece stāsta, ka viņas darbos ļoti svarīgas ir personāžu sejas. Iecerot darbu, viņa nekad nedomājot par konkrētu cilvēku, bet darba procesā sejās bieži vien it kā paši no sevis atklājoties pazīstamu cilvēku vaibsti:
„Man mājās palika darbs, kas saucas „Diāna", un viņa tiešām atgādina princesi Diānu. Šeit ir darbs „Puķe, puķīte", kurā redzamā sieviete man atgādina bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, lai viņa man piedod un atvaino. Nu tad arī, piemēram, darbs, kas saucas „Mata Hari" - es viņu uzbūru, būtībā neko daudz par viņu nezinādama, man tikai tēvs vienmēr stāstīja, ka Mata Hari bijusi uz visām šokolādes kastītēm, ka viņa bijusi spiedze un savdabīga dejotāja ar milzīgu popularitāti".
Edīte Pauls-Vīgnere stāsta, ka viņa jau no bērnības īpaši smalki spēj sajust dažādu audumu materiālus, viņa strādā ar ļoti dažādiem, bet vistuvākais sirdij esot samts:
„Man vispār viens no mīļākajiem periodiem pasaulē - tā ir renesanse, tāpēc ka tajā laikā bija ārkārtīgi skaisti audumi un samts. Manai mammai un man savulaik bija arī samta mēteļi, un vēl tagad, kad es šim materiālam pieskaros, es to tā izjūtu! Un man, veidojot šos darbus, materiāli ir ļoti labi jāpārzina. Ja tu veidosi sejiņu un pielietosi dabīgo materiālu, tev tas nederēs, jo tas sadeformēsies. Ir arī vietas, kur šāds materiāls tieši prasās. Piemēram, man ir tāds darbs „Putnubiedēkļi", to veidojot, es pat audumus negludināju, un izveidojās ļoti labs - sagumzīšanās efekts."
Kā jau Edītei Pauls-Vīgnerei raksturīgi, izstāde kopumā ir krāšņa, izteiksmīga un ļoti oriģināla, jo tiešām grūti būtu atrast līdzinieku viņas savdabīgajam stilam un rokrakstam.
Izstāde kuratore, mākslas zinātniece Sarmīte Sīle atzīst, ka Pauls-Vīgnere vienmēr bijusi uzticīga sev, savulaik arī viena no pirmajām, kas latviski pieklusinātajā krāsu vidē drosmīgi ienākusi ar krāšņumu un spilgtumu.
„Viņa strādāja kādreiz mums pārsteidzoši neierastās krāsās. Mana paaudze bija audzināta, ka latviešiem piederas okerīgie un brūnie toņi, kas raksturo latvju zelteni - sedzacīti. Bet latviete ir arī Spīdola, un, ja mēs skatāmies uz brunčiem, kas parādās Nīcā un Bārtā, tad latviešiem atklājas tāds temperaments, ka tikai saturies! Gan krāsās, gan formās, gan izteiksmē," saka Sarmīte Sīle.
Spīdoliskais temperaments caurvij arī izstādi „Edītes Pauls-Vīgneres personiskais teātris", kas skatāma Dailes teātra Mākslas telpā. Rudens pusē māksliniecei ir ieceres arī par izstādi jaunajā Nacionālajā bibliotēkā, tajā viņa sola pārsteigt ar kaut ko ļoti radoši savdabīgu un svaigu.