"Ja vērīgi ieskatāmies izstādes iekārtojumā, tad šis stūris ir saistīts tieši dzimumu lomu pārvērtēšanu un vairāk tieši tāds skatījums feminisma virzienā, jo mēs feminismā saskatām vienu no šīm nākotnes pozitīvajām stratēģijām, kas varētu mainīt pasauli," ar darbiem iepazīstina Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese.
Krese min Ievas Balodes darbu, kurā viņa mēģina pārrakstīt pasaules vēsturi no sievietes pozīcijas. Viņa ir izveidojusi fikcionālu zinātniskās fantastikas filmu, kurā arī izstādes kuratores debitē kino aktrišu lomā.
Ieva Balode pārraksta pasaules vēsturi no sievietes pozīcijas
Ieva Balode ir latviešu māksliniece, kas strādā ar analogo attēlu. Mākslā viņu nodarbina identitātes jautājumi, kurus māksliniece pēta ar attēla – kā kustīga, tā nekustīga –, valodas un filozofijas starpniecību. Izstādē "Nenorunātās tikšanās" redzams darbs "Pasūtījums", tā ir 6 minūšu gara 16 mm filma. Filmas stāsts aizsākas nezināmā laikā Gruzijā.
"Mans darbs ir 16 milimetru kinofilma, kas filmēta šogad divās bijušās padomju valstīs – Latvijā un Gruzijā.
Filma ir par sievietēm, par pasauli, kurā valda sievietes. Tā ir utopiska pasaule, un nav zināms, kādā laikā notiek darbība, jo viss eksterjers un interjers liecina par padomju laikiem un par modernisma arhitektūru un interjeriem.
Taču viņu ārējais tēls ir ļoti kosmisks un vairāk atgādina 70.-80. gadu kinofilmas par zinātnisko fantastiku. Tāpēc man patīk saukt šo filmu par spekulatīvās vēstures darbu, kurā es kaut kādā ziņā spekulēja ar vēstures faktiem," skaidro Ieva Balode.
Filmā trīs latviešu sievietes pasūta kādu īpašu grāmatu no Gruzijas, un šo grāmatu ir sarakstījusi mitoloģiska būtne, kas ir Māte Gruzija un vienlaicīgi arī ir atsauce uz gruzīnu viduslaiku karalieni Tamāru.
"Filmas gaitā mēs redzam šo grāmatu, mēs redzam tās pasniegšanu kurjeram, kas esmu es pati. Tālāk šis kurjers nodot grāmatu trim sievietēm, kas pasūta šo grāmatu Latvijā. Viena no sievietēm ir ministre, tad ir inženiere un zinātniece," atklāj Balode.
Darbam dots nosaukums "Pasūtījums", jo filmas gaitā notiek pasūtījums un arī izstādes rīkotāji māksliniecei ir pasūtījuši darbu.
"Ideja par vēsturi, kuru varētu rakstīt no sievietes perspektīvas, ir utopiska, jo nekad nav piedzīvojusi īstenošanos. Jā, šī ir viena no retajām grāmatām, kurā stāsta vēsture par sievietēm," atzīst Balode.
Ilvu Vesterlundu interesē hibrīdi
Ilva Vesterlunda dzīvo un strādā Stokholmā, viņas ilustrācijas atgādina zinātniskas studijas, grafiskos romānus, plakātus un zīmējumus uz sienas, arī astoņdesmito gadu komiksus. Māksliniecei tīk pastaigas dabā, un viņas aizraušanās ir putnu vērošana.
"Viņa veido šo sienas zīmējumu komiksu garā, un te mēs redzam, ka ir fabrika un strādnieki, un daudzas zīmes, kas liecina par ekoloģisko katastrofu un par industrializācijas sekām, ko cilvēks bieži vien cenšas neredzēt un ignorēt, kas ved pie planētas iznīcības," ar darbu iepazīstina Krese.
Izstādē "Nenorunātās tikšanās” liela izmēra ogles zīmējumā uz sienas redzama ainava, kurā attēlota papīrfabrika netālu no Husumas pilsētas pie Baltijas jūras. Tā ir mākslinieces dzimtā pilsēta. Iespējamais nākotnes scenārijs rāda izmainītu papīrfabrikas apkārtni. No ūdens lien laukā mutācijām pakļauti ķermeņi, kuri cietuši no rūpniecības radītā piesārņojuma. Kamēr toksīni aizvien dziļāk iesūcas ādā un prātā, parādās halucinācijas – mākoņa formas tēls – hibrīdsieviete-putns, ko sauc par kraukli.
"Savos darbos bieži vien izmantoju metodi, kas saistīta ar hibrīdiem, to izmantoju gan darba radīšanas procesā, gan izpētē.
Piemēram, esmu daudz strādājusi ar šiem tēliem, kurus esmu "nočiepusi" no 80.gadu komiksiem, pārveidojot tos citos veidos. To daru arī ar teoriju, ko "nočiepju" un ielieku universā, ko esmu radījusi," par saviem darbiem stāsta Ilva Vesterlunda.
Māksliniece stāsta, ka vēlējusies runāt par pagātni, jo ir dzīvojusi Zviedrijas ziemeļos, nelielā sabiedrībā, kurā ir daudz strādnieku un aktīva sociālistu kustība. Viņas tēvs bijis sociāldemokrāts un strādājis kopā ar Zviedrijas politiķi, premjerministru Ūlofu Palmi.
"Un te ir hibrīds, kurā redzama sieviete-zirneklis. Šī mana interese par hibrīdiem varbūt radās saistībā ar to, ka mana aizraušanās ir putnu vērošana, un to es kombinēju ar zīmēšanu. Izvietoju zīmējumus dabas rezervātos, tie ir kā pieturas punkti, kuros var saskaitīt putnus, augus, sēnes," turpina Ilva Vesterlunda.
Viņa norāda, ka sugu skaitīšana svarīga, lai saprastu izzūdošo un to izceltu. Tāpat viņa savā darbā jautā, ko darīt ar kaitīgiem izmešiem, ko darīt ar fosilo kurināmo.
Anna Līslegārda iejūtas kiborga tēlā
Anna Līslegārda šajā izstādē rāda 2017.gadā veidotu 3D animāciju "Malstrommen”. Darbā dzirdamā valoda liecina par citas valodas formu, izjūtu un starpsugu komunikācijas iespējām. Uzmanības centrā ir kiborgs, kas veidots kā mākslinieces pašportrets.
"Viņa pati ir pārvērtusi sevi kiborgā, galvenais varonis ir viņa pati, bet viņa ir pārvērsta līdz nepazīšanai ar tehnoloģiju palīdzību. Viņa virzās cauri telpai, kur viņai uzbrūk vēstījumi no dažādām takām mediju telpā. Tas ir kā mūsdienu cilvēks, kuru visu laiku penetrē, un tev uzbrūk tās visas viltus ziņas, informācija un tev jāsaprot, kā tajā pasaulē virzīties," skaidro Krese.
Līslegārda Rīgā viesojas atkārtoti un ir gandarīta par iespēju būt šeit, starp šīs izstādes māksliniekiem. Māksliniece dzimusi Norvēģijā, bet dzīvo un strādā Kopenhāgenā, studējusi tēlniecību. Viņa pazīstama ar savām 3D animācijām un instalācijām, kura pamatā nereti ir idejas, kas aizgūtas no zinātniskās fantastikas. Māksliniece piedalījusies daudzās biennālēs, tai skaitā Venēcijas, Sanpaulu, Sidnejas.
""Malstrom" ir 3D animācija, veidota ar dažādiem medijiem. Kiborgs kā pašportrets, ko miksēju ar stāstījumu, kas balstīts Edgara Alana Po stāstā "Nolaišanās Malstromā".
Tāpēc ka biju ielūgta uz izstādi Lofotenā, darbība risinās tur," stāsta Anna Lislegārda.
Pilsēta atrodas Norvēģijas ziemeļos, aiz polārā loka, un māksliniece tur pavadījusi savas dzīves ļoti nozīmīgus gadus.
"Ja dzīvojat Lofotenā, bet jūsu ģimene nav no šīs puses, nākas dzirdēt, piemēram, no maniem vecvecākiem, kuri vai katru dienu man prasīja: "Vai esi bijusi ārā saulē?" Atbildu: "Nē, šodien nav saules." Saule nav spīdējusi divus mēnešus no vietas, es eju uz skolu tumsā un atgriežos mājās tumsā. Tur ir tikai mēness gaisma. Mēness gaisma un tās atspīdums sniegā. Saule ir vasarā, kad savukārt nav tumsas," dzīvi Lofotenā raksturo Lislegārda.
Lislegārda bilst, ka kiborgs ir viņas pašportrets un darba veidošanā viņa ieguldījusi daudz laika.
"Es devos uz Mančestru, domāju – esmu veca, manī ir daudz nospiedumu, pieredze, man nav jāizskatās kā pusaudzei vai jaunietei. Vienā sekundē mēs ieguvām 156 attēlus. Ielikām "mākonī", tad apkopojām visus tēlus. Un dabūjām šo vienu. Tāds bija kiborga sākums," atzīst Lislegārda.
Feminisma līnija, ko pārstāv mākslinieces Ieva Balode, Ilva Vesterlunda un Anna Līslegārda, ir tikai viena no vairākām citām izstādē aplūkotajām. Izstāde “Nenorunātās tikšanās” būs aplūkojama līdz 2020. gada 23. februārim.
