Mākslas pasaules ideju krustpunkti, sapņi un vīzijas, trauslie realitātes atspulgi un mainīgās nākotnes pieskārieni – Rīgas vēsturiskā rūpnieciska osta, mūsdienās daļēji pamestā Andrejsalas teritorija, atvērusi vārtus uz Otrās Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA2 notikumiem.
“Šī gada biennāle piedāvā iepazīties ar ļoti lielu skaitu mākslinieku, kuri izkliedēti pa šo mežonīgo teritoriju. Viņi ir kā gidi. Pārsteigumu gidi. Viņi mūs izbrīna. Viņi piedāvā pilnīgi neticamas performances,” stāsta RIBOCA2 kuratore Rebeka Lamarša-Vadela no Francijas.
“Piemēram, man aiz muguras šobrīd klātesošie vēro Bridžetu Polku, kura neticamā veidā veido akmeņu skulptūras.
Biennāle ir kā Odiseja ceļojums – kā piedzīvojums, kura laikā jūs iepazīstat māksliniekus un viņu darbus, un katrs no tiem jums liek mainīt uzskatus par pasauli un pārskatīt savu izpratni par cilvēku un viņa vietu šajā pasaulē.”
Angārā ar milzu manifestu “Life time” jeb “Laiks dzīvei” pulcējas atklāšanas dalībnieki un viesi. Šveicē dzimušā, Ņujorkā dzīvojošā mākslinieka Ugo Rondinones neona skulptūra no varavīksnes dzejoļu sērijas aicina tvert mirkli, raisot arī šaubas par nezināmo un ievadot skatītājus izstādē, veidojot tiltu starp mītisko un pasaulīgo. Savukārt amerikāņu māksliniece Bridžeta Polka performancē “Akmeņu un atlūzu balansēšana” veido skulptūras, kuras satur trauslais līdzsvara spēks.
“Dažus akmeņus atradu tepat, daži atnesti no ostas, bet dolomīts ir atvests no vietējām raktuvēm. Vēl te ir cilvēka darbības rezultātā radušās būvmateriālu atlūzas,” stāsta Bridžeta Polka. “Triks ir tāds, ka nekāda trika nav. Es uz katra akmens meklēju tā saucamos līdzsvara punktus, uz kuriem balstās, piemēram, jebkurš videokameras trejkājis. Atrodot šos punktus, es akmeni lēni virzu, līdz sajūtu, ka tas spēj balansēt pats uz sava smaguma centra.
Tā nav burvestība, tā nav augstāko spēku pielūgšana, tie ir fizikas likumi.”
Latviešu kinētiskās mākslas pioniera Valda Celma lielformāta kinētiskā sienas skulptūra “Dzīvības ritmi”, kuru mākslinieks projektēja jau 1970. gadā, kā pirmais darbs ievada biennāles skatītājus noslēpumainajā izstāžu zonā bijušajā ostas noliktavu trīsstāvu ēkā. Mākslinieka darbi balstīti idejas, formas, kustības un telpas savienojumā. Īpaši biennālei veidota arī milzu skulptūra “Pozitrons”.
Valdis Celms skaidro: “Darbs saucas “Pozitrons”, un man gribējās parādīt, ka jau sīko, elementārdaļiņu līmenī ietverta ideja, kas cilvēkiem ir labvēlīga. Mūsu kultūrā pozitīvs vienmēr skaitās ar kaut ko labu. Tā nav zinātniska ilustrācija par pasauli, bet tā ir mana vīzija par to, ka cilvēkiem, domājot par pasaules uzbūvi, ir jāatrod arī sava vieta “universumā”.
Raugoties uz šo darbu, es vēlos, lai cilvēki apstājas no trakā ikdienas skrējiena, jo darbs ir ar lēnu kustību, kas ievirza uz pārdomām, meditāciju.”
Izstādes nosaukumā “viss reizē zied” ietvertais fragments no Māras Zālītes dzejoļa kalpo par vadmotīvu vairāk nekā simt māksliniekiem no 30 valstīm. Astoņās Andrejsalas norises vietās eksponēts 141 mākslas darbs, no tiem gandrīz piecdesmit ir jaunradīti.
Apmeklētājus gaida, piemēram, pusaudžu grupas veidota māla ainava un kaķu kolonijas barotava vai ar dzejnieci Aspaziju saistīto trauku iekšējo frekvenču skanējums. Skatītāji var aplūkot arī Veļu mātes guļamistabu un minerālu pasaules pārvērtībās, aplūkot latviešu amerikāņu mākslinieces un matemātiķes Dainas Taimiņas hiperboliskās ģeometrijas iedvesmoto kolektīvo mākslas darbu no visas pasaules atsūtītajiem tamborējumiem. Skatāma motorizēto ortopēdisko bērnu ortožu deja, emocijzīmju ēnas kā velni alumīnija atlējumos vai postindrustriālā laikmeta mašīnu sapņi un dubļuvīri.
Dubļuvīru ideja sākotnēji bijusi savākt īstus sniegavīrus no Rīgas parkiem un rotaļlaukumiem, ko taisījuši bērni, stāsta lietuviešu mākslinieks Augusts Serapins: “Bet, tā kā šoziem sniega nebija, ideju nācās mainīt, un tika uztaisīti sniegavīri no dubļiem un salmiem, un projektam devu nosaukumu “Dubļuvīrs”.”
Latviešu lietuviešu horeogrāfu un scenogrāfu duets IevaKrish, kopā gan dzīvē, gan mākslā, veido īpašus kustības, telpas un cilvēka radītas klātbūtnes mākslas darbus, šoreiz centrā liekot pašgatavotu milzu puzuru no smalkām misiņa trubiņām.
“Mēs koncentrējāmies uz šo objektu vairāk ka uz pasaules modeli, idealizēta pasaule tā ir, ierāmēta tukša telpa.
Kas var būt ideālāks par tukšu telpu un vēl ideālāks par matemātiski organizētu tukšu telpu. Šai gadījumā pāršķelts uz pusēm, augšējā puse veidota kā fraktālis uz āru, apakšējā uz leju,” stāsta mākslinieki IevaKrish – Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants. “Kad taisām vizuālās mākslas objektu, domājam par kustību. Visu domājam caur horeogrāfijas filtru, kā horeografēt skaņu, kā horeografēt skatītāja uzmanību, kā ķermeni. Telpas un laika organizēšana.”
Mākslas darbi izvietoti arī Andrejsalas āra teritorijā, piemēram, biennāles galvenās ēkas priekšā ūdenī peldoša instalācija “Straumes” no atpludinātiem priedes baļķiem vai izveidota zudušās civilizācijas pilsētiņa.
Biennāles notikumi, arī tiešsaistes publiskā programma, ilgs trīs nedēļas. Andrejsalas izstaigāšanai ieteicams atvēlēt vismaz divas stundas.
