Austrālijā dzimušā kuratora, rakstnieka un fotomediju mākslinieka Deivida Ešlija Kerra darbības centrā ir ķermeņa un ainavas, novērotāja un performatora attiecību veidošana. Viņa pētījumi un kuratora prakse analizē postdigitālo mākslas pasauli, kā tā sevi demonstrē ar saiknēm starp attēlu kultūru, atmiņu un cilvēku attiecībām.
Nupat minētie principi pilnā mērā balsta grupas izstādes "New Beasts of Burden" / "Jaunie darba zvēri" idejisko augsni. Tā igauņu māksliniece Sigrīda Vīra pēta neskaidrās robežas, kad cilvēks vairs nav darbā, bet ir nepārtraukti klātesošs tiešsaistē, strādājot un darbojoties pat atvaļinājuma laikā. Vācu videomāksliniece Vika Kiršenbauere savā videodarbā pēta skaudības un dusmu fenomenus, kā tie ir klātesoši gan mūsu profesionālajās gaitās, gan bieži vien neapzinātās uzskatu izpausmēs, kuras veido dažādu sociālo šķiru pieredze. Savukārt Austrālijas mākslinieks Deivids Atvuds apspēlē komiksu un animācijas varoni, slinko kaķi Gārfīldu, kuram paradoksālā kārtā kājās uzautas sporta kurpes, tādējādi vienkop savienojot pilnīga slinkuma apogeju ar mūsdienu kustīgā, veselīgā dzīvesveida tradīcijām. Visbeidzot, vācu gleznotāja Enriko Freitāga veidotie gleznu sērija.
"Mākslā tāda tēma kā "darbaspēks" parasti ir atspoguļota ļoti nopietnā veidā. Tādēļ, manuprāt,
humors un parodija ir ļoti nepieciešami elementi, kad tev ir darīšana ar nopietnām tēmām. Tas veido komunikācijas izteiksmi, kura ir netieša un nepieprasa no skatītāja kaut kāda specifiska diskursa pārzināšanu,
piemēram, marksistu vai kādu citu ar mākslu saistītu teoriju principus," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" spriež ekspozīcijas kurators Kerrs, "Humors un parodija ir veids, kā šo izstādes tēmu ir iespējams padarīt pieejamu ikvienam, jo tā skar mūs visus – proti, tā saucamā "darba nedēļa". Un īpaši spēcīgi šis "darba nedēļas" fenomens izpaužas Latvijā, ko es arī esmu uzsvēris savā esejā. Tā ir, sacīsim, strādāšana ar lielo "S". Un es ļoti labi saprotu iemeslus, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies – Latvija tomēr vēl arvien ir salīdzinoši jauna demokrātija, kurai no jauna bija jāpieslīpējas kapitālisma tirgus principiem, un pie tam, no vismateriālistiskākās puses. Izstādē uz šo principu ir rotaļīgas norādes un pavedieni. Kaut vai, piemēram, runča Gārfīlda sporta kurpes un būtībā, viņš pats par sevi – kā ļoti interesanta kapitālisma metafora. Par to mēs varam pārliecināties mazo komiksu sērijās par Gārfīldu, kurā viņš simbolizē Totālo Slinkumu. Proti, viņa saimnieks katru dienu iet uz darbu un vakarā atgriežas mājās, taču Gārfīlds tikai izliekas, ka viņš visu dienu arī "ļoti strādā", kaut arī patiesībā viņa vienīgais darbs ir slinkošana."
Atgriežoties pie iepriekš pieminētajiem vācu gleznotāja Enriko Freitāga darbiem. Viņa māte bija tekstilrūpnīcas strādniece bijušajā Vācijas Demokrātiskajā republikā (tātad, Austrumvācijā), strādājot pie konveijera, šujot, aužot un šķirojot modernus apģērbus un neskaitāmus citus "iekāres objektus". Tagad šāda veida darbs ir palicis klusi neredzams – nodots ārpakalpojumiem uz Tālajiem Austrumiem un apslēpts globālajā piegādes ķēdē. Izstādes Kurators paskaidro plašāk: "Šādu darbaspēka izmantošanu mēdz dēvēt par "sweatshop" principu, latviešu valodā viens no atbilstošākajiem ekvivalentiem tulkojuma ziņā būtu "izdzīšana". Enriko ļoti bieži laiku pavadīja savas mammas darbā, un vēroja viņas un citu strādnieču darbošanos. Līdz ar to ir tapusi šī gleznu sērija, kurā sievietes ir gluži kā nenosakāmas būtnes, konveijera darba veicējas, kuras pilda vienu un to pašu uzdevumu. Šī darba kontekstā ļoti būtisks ir atkārtošanās princips, ka darbību secība ir viena un tā pati un nekad nemainās."
Kerrs tostarp skaidro savas atbildības robežas jaunajā amatā kā galerijas "Low" vadītājam, nevairoties sevi apzīmēt kā "autsaideru" – bet tikai tajā nozīmē, ka viņa saliedēšanās ar Latvijas laikmetīgās mākslas norisēm ir salīdzinoša jauna pieredze:
"Pārņemot šo mākslas galeriju, man ir ļoti svarīgi saglabāt nepārtrauktību iepriekš uzstādītajiem mērķiem: tvert vienlaikus starptautisko un lokālo mākslas izpausmju mijiedarbību.
Tāpēc arī pirmā "Low" galerijas vieta tika izvietota vēsturiskajā strādnieku rajonā. Tas saskan ar izpratni par Latvijas mākslas telpu sākot no tā brīža, kad tā jau bija pārrāvusi saites ar padomju savienību un darba tikums šajā kontekstā ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa. Tādēļ, ka darbs bija būtisks padomju eksperimentā, kurā tika mēģināts iedzīvināt kaut kādu imperiālistisku atblāzmu. Un šeit man vēlreiz īpaši ir jāuzsver tieši Latvijas pieredze, un to savā esejā es centos salāgot ar izstādē redzamajiem darbiem. To visu pastiprina mani novērojumi pandēmijas laikā, piemēram, garās rindas pie "Nike" vai "Adidas" "autleta" veikaliem. Un, protams, arī rindas pie vakcīnu centriem. Šo piepešo patērētājsabiedrības aktivitāti, manuprāt, ļoti labi raksturo austrāliešu mākslinieka Deniela Atvuda piedāvātie darbi."
Lūk, izstādes apmeklētāja Matiasa Eglera (viņš 40 gadus strādā par pilsētvides, reģionālo un lokālo kopienu attīstības konsultantu un dzīvo starp Rīgu, Vīzbādeni un Frankfurti) iespaidi: "Man vienmēr ir paticis iepazīt jaunas vietas un cilvēkus, un tāpat arī dažādas jaunas pieejas, kuras piedāvā laikmetīgā māksla. Man ļoti patīk Rīga un Latvija kopumā, un, ko es varu novērot arī šīs izstādes kontekstā – jums ir ļoti augsts mākslinieku īpatsvars, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu valstī. Jāsaka, radošums, kurš valda jūsu valstī, ir patiesi apbrīnojams. Mana profesija gan ir patālāk no mākslas pasaules – es strādāju ar reģionālās attīstības projektiem. Bet ko es varu rekomendēt, ir vairāk pievērsties izpētei par to, kā dažādas radošās institūcijas var uzlabot valsts ekonomisko stāvokli. Cik es varu spriest, šis jautājums Latvijā vēl nav pilnībā apjausts. Esmu pārliecināts, ka ar šo radošo potenciālu Latvija ekonomiskā līmenī var sasniegt daudz vairāk. Runājot konkrēti par šo izstādi, man tā patika.
Tāpat, kā mēs savā prātā kolekcionējam patīkamas atmiņas, mēs kolekcionējam arī vizuālos attēlus, kurus ieraugām, veicam no tiem personīgās gaumes atlasi.
Un pēc tam tos pārskatot, var gūt lielāku vai mazāku iedvesmas sajūtu, arī kādus jaunus saturiskus padziļinājumus, kuri laika gaitā noformējas precīzāk. Ieskaitot gan mākslinieka piedāvātās tēmas, gan tevis paša atmiņas un asociācijas.
Jaunas atmiņas un asociācijas izstādē "New Beasts of Burden" / "Jaunie darba zvēri" galerijā "Low" iespējams gūt līdz 4. jūnijam.
