Populāri avoti vēsta, ka angļu valodā rakstnieks Ernests Hemingvejs ar “Ardievām ieročiem” ir popularizējis vārdu “Čau!”, un grāmata iznākusi 1929. gadā. Tad Strunke jau 1920. gadu vidū Rīgā, skriedams pa izdevniecībām, kafejnīcām, izstādēm, muzejiem, ir sasveicinājies ar tādu skaļu “Čau!”. “To par viņu liecina dzejnieks Aleksandrs Čaks, to piemin dziedātājs Mariss Vētra savās atmiņās, tas parādās arī starpkaru laika intervijās ar mākslinieku,” stāsta izstādes kuratore un mākslas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja Aija Brasliņa.
Latvijas mākslas kanonā daudzpusīgais gleznotājs, scenogrāfs, ilustrāciju autors, dizainers un publicists Niklāvs Strunke iekļauts, tieši pateicoties viņa Itālijas periodam.
“20. gadsimta 20. gados, kad vairums latviešu mākslinieku raudzījās uz Francijas pusi, apstākļu sakritības dēļ Strunke aizbrauca uz Berlīni un vēlāk uz Itāliju,” norāda Brasliņa.
Izstādē ir labi zināmie Strunkes modernisma darbi, kas ir augstākā mūsu modernisma klasikas zelta vērtība – Latvijas kultūras kanonā ierakstītais “Cilvēks, kas ieiet istabā”. Tāpat ir “Ivo Panadži” itāļu futūrista un laba Niklāva Strunkes drauga portrets.
Strunki raksturo interese par sava laika aktuālo, moderno mākslu un vienlaikus - par agrīnās itāļu renesanses meistardarbiem un primitīvo pasaules mākslu.
Kā cilvēku Brasliņa mākslinieku raksturo kā impulsīvu, ekspresīvu, ar itālisku temperamentu apveltītu ekscentrisku personību.
“Viņš ir viena no Rīgas leģendām līdzīgi kā Kārlis Padegs vai Jānis Tīdemanis, vai Voldemārs Irbe, ap viņu mutuļoja dzīve,” par Strunki stāsta Brasliņa. “Viņš mācēja izaicināt, sasmīdināt, bet prata arī nozust savā darbnīcā kā cellē un tad daudz strādāt, bet prata arī bohēmu baudīt – fantasts, romantiķis, stāstnieks, ap viņu daudz grāmatu, daudz lasa, prot citēt no galvas, ap viņu valda scenogrāfija, jo veido sceogrāfijas Nacionālajam teātrim, Nacionālajai operai, Strādnieku teātrim, un kaut kas no šī teatralitātes piemīt viņam pašam [savā] dzīvē,” norāda Brasliņa.
Stunke savās nepabeigtajās atmiņās rakstījis, ka tieši Itālijā, pateicoties sastaptajiem māksliniekiem, viņš atrod savu rokrakstu un stabilizē sevi, un paradoksāli – rada arī savus vislatviskākos darbus. Niklāvs Strunke tik ļoti iemīlēja Itāliju, ka šo jūsmu pauda, sarakstot esejas “Mana Itālija” krājumā “Svētā birze”.
Līdzās labi zināmiem Niklāva Strunkes darbiem izstāde sagādās ar vairākus pārsteigumus no mākslinieka mazbērnu privātā arhīva, jo, gatavojoties mākslinieka 125. jubilejai nākamgad, atklājas jauni fakti, kas ļaus palūkoties uz Strunkes dzīvi mākslā citām acīm.
