“Mākslinieku dzīves un radošais ritējums plūdis līdzās, katrs no viņiem vienlaikus iemieso gan ideju, gan prasmes, un nevainojami izvietotās pārmiju vietas bagātina otra izteiksmes veidus. Ja gleznotājus var nosacīti iedalīt tajos, kas izmanto camera obscura, – vermēristos, un tajos, kas neizmanto, – džotistos, tad Kaspars sevi pieskaita džotistiem, bet Vija ir Vermēra piekritēja. Abi autori var strādāt blakus, vienā darbnīcā, jo viņi mākslā atraduši katrs savu ceļu, ko nosaka raksturs un iekšējā gleznieciskā struktūra,” tā izstādes “Paralēli” kuratore, mākslas zinātniece Inga Bunkše.
Albumā par Viju Zariņu var iepazīties ar mākslinieci pašu Andas Treijas un Ievas Rupenheites rakstos un sarunās, kā arī gūt iespaidus par viņas daiļradi gandrīz trīsdesmit gadu garumā, no 1998. gada līdz 2017. gada vasarai.
“Gleznas, zīmējumi un autortehnikās radītie mākslas darbi apvienoti nosacīti tematiskās daļās, kuru nosaukumos dota arī neliela ievirze to izpratnei. Māksliniece Vija Zariņa ik pa laikam atgriežas pie sev mīļām tēmām – vai tie būtu gleznojumi uz daudz pieredzējuša koka virsmām, vai bagātīgi strukturētas klusās dabas ar metafiziski izvietotiem priekšmetiem, tāpēc radošā darbība ir projicēta nevis laika nogrieznī, bet gan tematiski,” - tā albuma sastādītāja Ieva Rupenheite. Albuma dizains – Anna Aizsilniece.
Par Kasparu Zariņu rakstījusi Ieva Rupenheite, Anda Treija un Inga Bunkše. Grāmatas dizains – Armands Zelčs. “Kaspars Zariņš uz pasauli skatās ar bērna tiešumu, naivumu, bez liekulības, un to nav iespējams iemācīties, tas vai nu ir, vai nav. (..) Viņā kaut kas būtisks mainās ik pēc 10 gadiem, lai gan viņa glezniecības pamata pīlāri ir un paliek skaistums un skumjas,” raksta Anda Treija.
Vija Zariņa: “Mākslā man patīk just pārlaicīgumu. Nevis vecmodīgumu. Un māksliniekam jābūt kā antenai. Kā uztvērējam. Man liekas, ka vizuālajai mākslai ar pliku stāstu ir par maz. Ir jābūt noslēpumam.”
Kaspars Zariņš: “Man katra glezna ir eksperiments, es balstos intuīcijā. Man patīk pašam radīt, salikt lietas kopā arī tad, ja es zinu, ka tās kopā neturēsies. Tas ir ceļš pie dvēseles skaidrības. Ticība savai iekšējai balsij ir mākslinieka svarīgākais instruments.”
