“Ir grūti pateikt, kādēļ dažu mākslinieku darbu priekšā tevi pārņem laimes sajūta. Un pat ne tādēļ, ka tajos būtu kas jautrs, īpaši optimistisks. Bet šī sajūta apņem, un viss. Varētu arī teikt, ka nojausma par tikšanos ar šo mākslinieku darbiem ir kā izskanējis aicinājums ceļojumā, kuru jau iepriekš apjaut kā tādu, kur sastapsies ar kaut ko sev svarīgu, kas pagaisis ikdienā. Ar Intas Celmiņas darbiem man ir tieši tā,” ievadā “Sieviete un mēnesgaisma” raksta albuma sastādītāja Laima Slava.
Inta Celmiņa (1946)
Celmiņa pieder pie pirmās latviešu pēckara jaunā avangarda paaudzes, kas sev uzmanību sāka pievērst ap 70. gadu vidu.
Kopš 1985. gada sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes, piedalījusies neskaitāmās grupu izstādēs.
2011. gadā kļuvusi par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Tretjakova galerijas, Ludvika Modernās mākslas muzeja Ķelnē kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Albumu ievada mākslas zinātniece Laima Slava, rakstot par Intu Celmiņu – personību, kurā “ir ietverta visa sievišķīgā kvintesence”. Savukārt noslēdz pašas mākslinieces esejas, atskats uz to, kas, “iespējams, ietekmējis rakstura veidošanos un virzīšanos uz mākslas pusi”.
“Visu mūžu strādājot glezniecības laukā, esmu nonākusi pie atziņas, ka gleznieciskā forma nav izsakāma vārdos. Nosaukumi vai literāri skaidrojumi neatklāj ideju, jo tā slēpjas emocijās, strāvās un zibšņos un nav tik viegli atrodama. Ir jāprot skatīties, ir jāsajūt glezniecības strāvojumi un tiem jāatrod to atbilstība savās sajūtās. Pastāv iespēja kaut ko neredzēt, nesaprast, kaut kam paiet garām, tomēr – cik daudz bagātību ir šajā jomā! Pat vairākus gadsimtus senas gleznas atrod un saviļņo skatītājus arī šodien! Un mūs tā iespaido ne jau sižets vai laikmeta notikumi, bet cilvēka nemainīgā daba – jūtas, centieni un ideāli. Kā mēs to varam saskatīt? Kā sajust? Kā mēs to varam parādīt?” raksta Inta Celmiņa.
Albumu papildina Intas Celmiņas dzīves dati un izstāžu saraksts latviešu un angļu valodā.
