“Faktiski par Baumaņa dzīvi mēs zinām mazāk nekā par viņa medībām un medījumu… Apzinoties uzdevuma sarežģītību un tomēr meklējot jaunus materiālus un apkopojot sen zināmo, ir tapusi grāmata par Johanu Heinrihu Baumani – par mednieku, gleznotāju un literātu, par cilvēku, kurš ilgus gadus dzīvojis visai sarežģītā laikā,” raksta mākslas zinātniece Edvarda Šmite.
Grāmatā par Johanu Heinrihu Baumani (1753–1832) mākslas zinātniece Edvarda Šmite pētījusi gan mākslinieka dzīves gājumu un Baumaņa dzimtu, gan arī Baumani kā gleznotāju, aprakstot mākslinieka iecienītos sižetus, motīvus, žanrus, darbu signējumu. Savukārt LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Pauls Daija savu apcerējumu velta Johana Heinriha Baumaņa literārajiem darbiem, kas sarakstīti latviešu valodā. Grāmatā turklāt publicēti divi Baumaņa literārie darbi – komēdija “Lustīgais nerris uz tirgus plača” (publicēta jau pēc Baumaņa nāves 1863), kas ir vācu valodas oriģināldarba lokalizējums latviešu valodā, un luga “Pēdīga sarunāšana ar Kārkļa Jāņa pašā miršanas stundā starp radiem un draugiem” (publicēta 1823).
“Johana Heinriha Baumaņa mūžs – tie ir 79 gadi, no kuriem lielākā daļa aizvadīta Baltijā. Viņš piedzima Kurzemes hercogistē un piedzīvoja gan Bīronu atgriešanos Kurzemē, gan hercogistes galu, gan dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un Vidzemē. Viņa ceļi krustojušies ar daudzu mūsu kultūras vēsturē zināmu personību ceļiem – pieminēsim kaut vai novadpētnieku Johanu Kristofu Broci, gleznotāju Karlu Gothardu Grasu, literātu Garlību Helvigu Merķeli,” raksta Edvarda Šmite. “Baumaņa personība un viņa gleznas ir tikušas uztvertas pretrunīgi, dažkārt pat noliedzot to piederību mākslai. Mūsdienu skatītājam ir iespēja veidot savas attiecības ar šo gleznotāju, ieklausoties viņa vēstījumā un pieņemot viņa izteiksmes veidu. Jā, tajā ne viss saskan ar akadēmiskās mākslas nosacījumiem, bet vai tie ir absolūti? Ar paša izvēlēto un šajā izvēlē aizvadīto mūžu, ar neatkarīgo un sīksto turēšanos pie sava redzējuma, sava rokraksta Baumanis mūsdienu mākslas aspektā šķiet gandrīz vai laikmetīgs. Senā spriedze starp diviem pretpoliem – dzīves izbaudīšanu un cilvēka nīcības apziņu – ir mūžīga.”
Pauls Daija savā apcerē norāda, ka, “rakstot par Baumani, gandrīz vienmēr ticis uzsvērts, ka viņš bijis ne vien gleznotājs, bet arī – citējot Jūliusu Ekartu – “latviešu rakstnieks” un “zemnieku draugs”. Tomēr ar dažiem izņēmumiem šī Baumaņa aktivitāšu šķautne tuvāk nav tikusi pētīta. (..) Šim perifērajam statusam ir virkne iemeslu – gan fakts, ka Baumanis sāka publicēties 18. un 19. gadsimta mijā, laikā, kad, kā trāpīgi teicis Ludis Bērziņš, “rodas tik daudz latviešu rakstnieku un rakstniecības veicinātāju, ka nav pat iespējams viņus visus vārdā nosaukt”, gan arī apstāklis, ka plašākie un interesantākie Baumaņa darbi – viņa tulkotās komēdijas – tika izdoti vairākus gadu desmitus pēc viņa nāves, 19. gadsimta 60. gados, kad literatūras attīstība jau bija ievirzījusies jaunā gultnē un šo darbu novatoriskums, kāds tiem piemita sarakstīšanas laikā, bija daudz grūtāk ieraugāms.”
