Izcērtot brikšņus. Recenzija par Sandras Strēles izstādi «Nenotikušas izstādes: Brikšņi»

Izmantojot savu priviliģēto stāvokli, nolēmu izstādi aplūkot trīskārtīgi – katru reizi skatot to caur citu prizmu, un tad beigās sev radīt daudzslāņainu mākslas pieredzējumu. Pirmo reizi gāju es pati – aprobežojoties ar nelielo anotāciju uz sienas, otrreiz par karti ņēmu mākslinieces Rasas Jansones rakstīto, jau daudz plašāko izstādi pavadošo tekstu. Savukārt trešajā piegājienā mani veda Sandras Strēles pašas radītas, katram mākslas darbam veltītas haikas, kas atrodamas izstādes bukletā.

Tātad brienu brikšņos pirmo reizi, lai gan te nav kur aizķerties vai apmaldīties. Izstādes scenogrāfija šoreiz ir ļoti veiksmīga, caurskatāma un caurejama. Ierastie Rīgas Mākslas Telpas masīvie vairogi – pārvietojamās sienas ir izģērbti kaili, atstājot vien metāla rāmjus. Pie tiem abpusēji pievienoti identiskā izmēra, lielformāta audekli – viltīgi, tā lai nav nebūtu redzamas liekas, tehniskas detaļas, bet gar darbu malām  vīdētu nākamās un nākamās gleznu rindas. Nonākot pa centrālajiem pandusiem un stāvot ekspozīcijas priekšā, vēroju, ka tās iekārtojums atkārto pats sevi. Centrālajā izstādes darbā (5.) attēlota tāda kā studijas telpa ar gleznām un režģiem, un tai apkārt – reālā, taustāma telpa ritmizē līdzīgā kvadrātu un asu stūru struktūrā. Te stāvot, izstāde atgādina brīnišķīgu fraktāli, kas apspēlē pats sevi makro un mikro šķietamībā.

Es eju gar gleznām kā pa plašiem bulvāriem – šie lielie formāti izvietoti ar cieņu, un tiem ir iespēja brīvi elpot. Telpa ir aptumšota, un mērķēti izgaismoti tikai paši mākslas darbi, vienlaikus tos nepārbliežot ar spēcīgu prožektora staru. Man simpatizē arī gleznu numerācijas princips – te, šajā izteikti vienotajā ciklā, nav atsevišķu anotāciju, vien uz grīdas uzlīmēti izteiksmīgi cipari. Katram tam atbilstošas rindas izstādes aprakstā (bet tas jau būs mans trešais bridiens).

Tā pastaigājoties pa šīm glīti cirptajām krūmu rindām – šie brikšņi nebūt nav tādi kā Latvijas piemežos un degradētajās zonās, kur daba atgūst pati sevi, te kāja neķeras, un viss smaržo pēc smalkziedu rozēm – tā pastaigājoties, es saprotu, ka patiešām esmu viena pati, un te neviena cita nav ne dzīvē, ne gleznās. Lai arī audeklos redzamas elitāras izstāžu zāles, savrupmājas un baseini, cilvēku tajās vairs nav. Vien šur tur palikuši tādi kā nospiedumi, kā ēnas un mitri pleķi uz sienām (glezna numur 3.).

Vai esat dzirdējuši, ko mēdza stāstīt pēc Hirosimas un Nagasaki? To pašu – uz mūriem palikusi vien ēna no garāmgājēja. Mana prāta dramaturģijā sāk iezīmēties arvien drūmākas ainas, kuru post scriptum te uzgleznots ar atsvešinātu, bet šarmantu vieglumu. Jo tālāk es dodos, jo vairāk ļaujos šai pēc-apokalipses sajūtai. Šķiet, ka viss ir noticis ātri un nesāpīgi, jo stilīgās arhitektūras struktūras joprojām nesagrautas.

It kā cilvēku laikmets vienkārši būtu beidzies, un dabiski sācies kas cits. Intelektuālās spēles (ēna tenisa kortā (22.) un dārza rūķu neizpratnes pilnie skatieni (9.)) gan ir palikušas – pat ja to minētāju vairs nav. Tās tagad ir abstraktas vienības Visuma neierobežotajā laikā.

Pasaulē (gleznās) tagad dominē kosas, smilgas un neizprotamas sēnes, kas caurvijušās caur namiem un smalkajiem interjeriem. Jaunās ēku iemītnieces savos slaiko, garo kātu izliekumos man šķiet vienlīdz elegantas, cik kaitinošas – gluži kā dīkdienīgie aristokrāti no "Buržuāzijas diskrētā šarma". Sēnes un vārpas pilnīgi pašpietiekami ieņēmušas iepriekšējo saimnieku vietu. Ejot tālāk šajā distopijā (no cilvēku viedokļa) gleznā numur 4. atrodu nelielu pasaules karti, kas izraibināta ar sarkaniem punktiņiem.

Tātad invāzija vienlaikus sākās vairākās vietās? Man uzreiz prātā nāk internetā redzētais līdzīgas tematikas Adama Elisa un Medijas G (Adam Ellis un Mady G) komikss par popkultūras varoni Lizu Simpsoni, kas laikam vienīgā pārcietusi briesmīgo sēņu invāziju krāsainajā Springfildā.

Kad nonāku līdz izstādes iedomātajam noslēguma punktam – matrjošku (dobas koka lellītes, kuras salikt vienu iekš otras) portretiem pie gala sienas, tad no Ridlija Skota vīzijām nekas mani vairs nespēj glābt. Te viņi ir, tie nelaimīgie homo sapiensi – tie paralizēti, satīti košos kokonos kā zirnekļa laupījums, skatās manī ar truliem, apstulbinātiem skatieniem.

Dodoties atpakaļ uz izstādes nosacīto sākumpunktu, es pārlasu nelielo anotāciju uz sienas – tajā minēts autorei bieži uzdotais jautājums "Vai tās ir psihedēliskas sēnes, kas pārņem tavu pasauli?". Tālākais teksts saka, ka brikšņu metafora jāuzlūko daudz nopietnāk, un te es nokaunos no sava vieglprātīgā iztēles lidojuma.

Otrais cēliens – ejam kopā ar Rasas Jansones tekstu. Māksliniece un krāšņo publicistikas tekstu autore Rasa Jansone veltījusi Sandras Strēles izstādei nelielu eseju "Piezīmes par kādu nezināmu sistēmu". Šis ekspozīcijas bukletā iekļautais teksts ir kas vairāk par vienkāršu aprakstu vai publicitātes relīzi, bet pašvērtīga vienība, kas Strēles gleznas izmanto plašāku jautājumu izcelšanai. No sākuma Jansone raksturo Strēli nevis kā vienkāršu ainavu gleznotāju ("Izpratne, ka ainava ir kādas vietas nospiedums uz audeklā"), bet gan mākslinieci, kurai šis žanrs kalpo kā medijs "stāstam, stāstniecībai, serialitātei". Patiesi – tas ir tas pats, kas manas recenzijas sākumā minēts kā fraktāļi. To gan var teikt par "iešanu dziļumā" – vienkāršoti, kad gleznā attēlota glezna, kurā redzama glezna ar gleznu un tā tālāk, gan arī par motīvu ceļošanu uz sāniem. 25 lielformāta (4,5x 2 metri) darbos stabili un uzticīgi atkārtojas vieni un tie paši elementi, hipnotiski savienojoties. Staigājot gar šīm gleznām, piekrītu Sandras paustajai un Rasas izceltajai frāzei, ka "glezniecība ir vislēnākais no visiem kino". Atmetot sižetisko līniju par sēņu invāziju, darbu laukumu ritmi, ieturētā, palsā krāsu gamma un attiecības starp objektu un fonu (lai arī te nemaz nav konkrēta objekta – centra, jo viss šķiet fons) rezonē, zum zemā frekvencē, un šī vibrācija, koptonis ir izstādes augstākais punkts.

Savas nelielās esejas otrajā daļā Jansone "Brikšņus: Nenotikušas izstādes" padara par politisku metaforu, lai vēlreiz atgādinātu par joprojām neuzbūvēto Laikmetīgās mākslas muzeju (Tas minēts arī nesenajā mākslas profesionāļu publiskajā vēstulē kultūras ministram. Viņa jautā par šo mākslas darbu tālāko likteni un uzglabāšanu. Patiesi – vairākos darbos ir redzama šī iespējamā sižetiskā līnija – monumentāli plašas izstāžu zāles ar skatītājiem, kuru sienas kā kādreiz Salonā noklātas ar gleznām. Taču vairāk redzu villas ar privātām mākslas kolekcijām. Tās ir atvērtas, bez skatu traucējošās, priekšējās sienas – gluži kā nami, ko vēlīgi ļauts fotografēt smalkiem dizaina žurnāliem, lai glaudītu to īpašnieku pašapziņu. Līdz ar to, ja raugāmies uz šo izstādi kā vizuālām pārdomām par mākslas politikas jautājumiem Latvijā, tad es to vairāk nolasītu kā augstvērtīgas mākslas un kultūras nepieejamību parastajiem mirstīgajiem. Mākslas darbi kļūst par investīcijām elitārās, slēgtās kolekcijās. Mums iztrūkst ne vien Laikmetīgais mākslas muzejs kā ēka, bet arī pati valstiski bīdītā programma – kā Laikmetīgajā mākslā ieinteresēt plašākas skatītāju masas un kā veicināt tās tapšanu un pieprasījumu. Šobrīd ar šo no sirds nodarbojas vien paši autori un nevalstiskas iniciatīvas, mūsu oficiālajām institūcijām prioritizējot politiski ērtas un tradicionālas kultūras tapšanu.

Trešais raunds. Ar Sandru Strēli brikšņos. Kā jau iepriekš minēju, māksliniece katrai no gleznām veltījusi nelielu, brīvas formas dzejoli, kas atrodams pēc noteikta kārtas numura salocītajā, plakātveidīgajā bukletā. Teksti rakstīti īsi pēc gleznu tapšanas un pauž pašas autores novērojumus, paskatoties uz paveikto jau no malas. Tāpat kā brikšņi Strēles gleznās nebūt nav ekspresīvs haoss – tajos ieskatoties, jūs redzēsiet noteiktas struktūras, grupas, ritmus, tā arī šie panti ir būvēti pamatīgi un pēc sistēmas. Autore stabili, caps locks liek zilbi pie zilbes, vārdu pie vārda. Jūtu šo tekstu smagnējāku un tiešāku nekā pašus vizuālos izstādes darbus.

Es ņemu rokās bukletu un trešo reizi dodos visam cauri, šoreiz meklējot atbilstošus numuriņus. Kā sekojot vadātajam, jāmet loku loki, – teksti un gleznas nav hronoloģiski. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, es neeju pati – no sākuma izlasu pantu, un tad caur šīm rindām vēlreiz apskatu darbu. Šoreiz izstādi vēroju no pašas Sandras Strēles pozīcijām, un tā krietni atšķiras no mana sākotnējā tvēruma. Šajā pastaigā vērtīgāki man šķiet viņas teksti – caur tiem atklāti un saprotami paustas mākslinieces apliecinājumi un šaubas par savu darbību un glezniecību kā tādu. Pašas gleznas šoreiz šķiet kā  apstiprinājums uzrakstītajam. 13. darbs: "Kāds gods ir būt gleznotājam,/Kura darbus klients piekar pie guļamistabas sienas./Kāds dodas gulēt ar skatu uz manu gleznu./Kāds pamostas ar skatu uz manu gleznu./Gleznas piedzīvo mirkļus,/Kurus nekādi nebūtu iespējams piedzīvot pašam./Nekustīgi vērot, kā saimnieks dodas pie miera./Nereaģēt uz modinātajpulksteņa signālu./Nepalēkties gaisā, kad divi mīlnieki iekliedzas./Nepamest savu vietu pat ārēja apdraudējuma mirklī./Taču nekad neklusēt./Mūžīgi veidot polilogu ar apkārtējiem priekšmetiem,/Domām un telpām./ Kā teicis Rīds:/ "Tieši guļamistabas gleznotājs ir tas, par ko es vēlos kļūt.".

Arī šie teksti, pārlecot mākslas veidu robežām, turpina gleznās redzamo sistemātisko atkārtošanos. Tajos tāpat parādās tie paši motīvi un ritmika. Būtībā dzejolis un bilde savstarpēji spēlē tādu kā neredzamu, bet uzveramu pingpongu. Šī nu ir tā retā reize, kad izstādi pavadošais teksts (vai glancēts katalogs vai melnbaltā, A4 plāna papīra lapiņa) ir kas vairāk par informatīvu palīglīdzekli, un ceru, ka tas ticis skatītāju pamanīts.

Lasu, staigāju un beidzot man atklājas brikšņu nozīme, kuru apkarošana, izskaušana Sandrai Strēlei nozīmē nemitīgu cīņu par prāta skaidrību. Brikšņi, lai cik arī dekoratīvi un ziedoši tie liktos, saaug studijās, dzīvokļos un pagalmos, tad, kad kādu laiciņu bijusi radoša dīkstāve. Bet, lai atkal varētu ko uzsākt – gleznot, pirms tam jāvelta pūles un laiks, lai biežņu iznīcinātu. "...Brikšņos zāle un sēnes aug nekontrolēti./Kad nācu gleznot,/Es katru dienu tās izravēju./Lai telpa neaizaugtu,/Kā aizaug mājas, noliktavas un izstāžu zāles manās gleznās..." (10. darbs). Visu laiku kaut kas novērš mūsu domas no tiem tīrajiem, mākslinieciskajiem uzdevumiem.

Šajā izstādē tikai diviem pieturpunktiem nav sava numuriņa. Tās ir gala plānā izvietotās matrjoškas, kuras aprakstīju jau savā šausmu filmas vīzijā un bloks ar sieviešu aktiem pašā priekšpusē.

Ienākot zālē, pirmais, ko tu redzi ir šīs masīvie ķermeņi ar rudimentārām galvām, tad centrālais darbs ar gleznām noliktavā, kas sevī koncentrēti iemieso motīvu par (ne)notikušajām izstādēm un mākslas pārprodukciju (5.), un pa labi efektīgie, sarkanie baseini (glezna numur 1.).

Šis sieviešu cikls ilgi nodarbina manu prātu. Kāpēc viņas te ir bez sava numura – tādas leknas un vulgāras, izgulušās atklātās, nepieradinātās pozās starp rožu krūmiem. Pretēji pārējiem darbiem, šīs būtnes ir absolūti nestrukturētas, vaļīgas un instinktīvā, straujā triepienā gleznotas, atsakoties no prāta (galvas), un visu uzmanību vēršot uz to nekautrīgi atklātajām, intīmajām zonām. Sarkani akcenti vēl vairāk izceļ viņu gribēšanu un drosmi pieprasīt. Vai tā ir nejaušība, vai plānots sānsolis no izstādes sistematizētās koptēmas? Vēl mēs šīs sieviešu figūras redzam arī darbā ar kārtas skaitli 2., bet tur jau tās ir iesprostotas mazu gleznu rāmīšos iluzorā galerijā.

Tur tās kā jau preci un investīciju vērtē copy/paste skatītāji vīrieši. Katrā gadījumā šīs barokālās un dominējošas būtnes pirmajā rindā izstādei piešķir miesu un asinis. Ar savu uzreiz pamanāmo klātbūtni viņas definē izstādes sajūtu, novēršot bažas par sausām, intelektuālām pārdomām, un piešķirot tai kaislīgu autorības garu.