"Es ļoti centos iepazīt šo seno uzbeku tekstilmākslu, gadiem uzkrāto pieredzi un, protams, es nevarēju paiet garām ļoti izcilajiem viņu zīda audumiem," Iveta Vecenāne stāsta par pirmo viesošanos Uzbekistānā aizvadītajā vasarā un demonstrē uz studiju atnesto auduma paraudziņu, no kā darinājusi sev oriģinālu tērpu, ko, iespējams, uzvilks arī savas otrās izstādes Uzbekistānā atklāšanā.
"Man pat šie audumi stāv mājās acu priekšā pakārti, lai vienkārši manas acis mielotu, bet tagad man ir tapis tērps, un tad redzēs, vai es uz otro izstādi uzvilkšu šo uzbeku rakstā veidoto tērpu,” saka māksliniece.
Liels iepriecinājums un pagodinājums, ka latviešu mākslinieces gobelēni augstu novērtēti zemē ar tik senām un izkoptām tekstilmākslas tradīcijām. Pērn Taškentā eksponētā izstāde uzbeku intereses dēļ tika pagarināta par mēnesi, lielu uzmanību tai pievērsa plašsaziņas līdzekļi, un šogad Iveta Vecenāne jau uzaicināta uz Buhāru. Māksliniece domā, ka uzbeki viņas darbos sajūt kopumā ļoti spēcīgo Latvijas tekstilmākslas skolu, tāpat viņus piesaista viņas darbu motīvi.
"Kā viens no iemesliem varētu būt arī tas, ka manos darbos ir šie ziedu motīvi. Austrumu kultūrā ziedi ir kā Dieva dārzi. Valstīs, kur pārsvarā ir tuksnešaina vide, ziedi ir kā retums un dārgums. Iespējams, viņus piesaista arī prieks, optimisms un krāsainība," pieļauj Vecenāne. "Vēl gribu piebilst, ka man ir ļoti skaistas bildes no izstādes Taškentā atklāšanas, kur redzams, ka cilvēki tā kā pietuvina roku manam darbam. Viņi saprot, ka viņi nedrīkst pieskarties, jo tas ir izstādes darbs, bet viņi vēlas. Un tas ir tekstila uzdevums – radīt cilvēkos vēlmi pieskarties, lai tekstila faktūra uz cilvēku iedarbotos."
Buhārā Iveta Vecenāne rādīs savu spožāko gobelēnu izlasi, radītu no 90.gadiem līdz mūsdienām. Teju katra viņas darba pamatā ir kāds stāsts, kādas emocijas, kas devušas tam impulsu.
Nu, piemēram, viens no jaunākajiem darbiem, kas skatītājiem sevišķi patīk ir „Lidojums”, tajā redzami balti taureņi, kas lido pa pāriem. Tapšanu rosinājis reāls laukos piedzīvots notikums.
"Dārzā no kāpostgalvām vienu dienu pacēlās baltie kāpostu taureņi un lidoja debesīs – pa divi vien, pa divi vien. Un mūsu vecmāmiņa, redzot šo skatu, nobijās, kas būs nākamajā gadā ar kāpostiem, kad savairosies šie kāpostu balteņi. Viņa lika mums pašūt no marlēm taureņu ķeramos, un tad mēs pa kāpostu lauku skrējām un ķērām tos taureņus. Tomēr nevienu taureni nenoķērām, un nekas cits mums neatlika, kā apsēsties uz soliņa zem ozola un skatīties, kā taureņi lido. Un tā ir viena no skaistākajām dienām gadā, tas ir šis lielais mīlas sauciens, ko nevar apturēt ne ar kādiem spēkiem, tas ir dabas spēks, kam nav iespējams pretī stāvēt,” stāsta Vecenāne.
Iespējams, ka arī Uzbekistānā piedzīvotais dos jaunus impulsus Ivetas Vecenānes daiļradei. Visvairāk viņa vēlētos ar uzbekiem nodibināt profesionālus kontaktus ilglaicīgākai sadarbībai:
"Es ļoti gribētu šo sadarbību," atzīst māksliniece. "Nezinu, vai tas īstenosies, bet pašreiz es vēl tieku lūgta arī septembrī braukt uz Fergānas ieleju, kur ir šie tekstila centri, tekstila rūpniecības, nu tad jau redzēsim."
Bet Buhārā Ivetas Vecenānes personālizstādi „Pagalmā” atklās 25.martā. Latvijā šobrīd māksliniece strādā pie jaunas kolekcijas, kas būšot rokrakstā un krāsu paletē visai stipri atšķirīga no visa viņas iepriekšējā veikuma.
