"Glezniecība - tas ir ceļš, tā ir dzīve, kur viss nešķirami saistīts, gleznotājam nav brīva brīža, nav naktis. Ceļojumos vai ikdienā - tās idejas viņu pavada," saka Ivars Heinrihsons. "Tā ir jaunība, no tās mēs smeļamies enerģiju. Es te tuvu dzīvoju. Neskaitāmus gadus pēc akadēmija kļuvu par pasniedzēju, esmu izgājis dažādus līmeņus. Mana pirmā izstāde - liels notikums. Tagad jau studiju gados jaunie mākslinieki top ar vārdu," stāsta mākslinieks.
Šoreiz gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ivars Heinrihsons uzdrošinājies radīt savu pirmo gandrīz abstrakto izstādi, atsakoties no konkrētas tēmas un dodot tai noslēpumainu nosaukumu "Zīmes", nedaudz pašironiski atklājot, ka līdz tam esot jānonāk.
"Kas mani pazīst, jau zina, tās ir trīs tēmas - zirgs, balerīna un klavieres, no kurām es esmu atteicies. Šī atteikšanās no liekvārdības, no tematiskuma vismaz šodien, šajā laikā, kad valda spriegums un mulsums mums visapkārt. Tēma būtu sadzīviska nolaišanās ikdienā," pauž Ivars Heinrihsons.
"Idejiski nobriestot šai izstādei, pirmais, pie kā es nonācu, bija atteikšanās no tēmas, tā notika, atklājot, ka visās tēmās ir kaut kas tāds, kas tās vieno: kustība un žests - vai tās ir balerīnas kājas, vai zirga kakla izliekums, vai klavieru stīgu skaņu spriegums - tas bija tas, kas izvērtās līniju izteiksmē. Izstāde ir šīs izteiksmes kods vai kodols, esence," norāda Ivars Heinrihsons.
"Ivara Heinrihsona daiļrade ir viena un unikāla Latvijas mākslā, nav pirms viņa tādi bijuši un nav arī šobrīd, kaut arī viņš ir pasniedzējs daudzus gadus Latvijas Mākslas akadēmijā. Šis žests un šis emocionālais gleznojums - to nevar atkārtot, tas ir viens un unikāls - Ivars Heinrihsons. Viņa tēli pārvērtušies zīmēs. Jau sekojot līdzi viņa daiļradei, liekas, ka viņa tēli nav abstrakti, ka tur viss ir skaidri redzams," vērtē mākslas zinātniece, galerijas "Māksla XO" vadītāja Ilze Žeivate.
Katrs Ivara Heinrihsona otas žests ir nospriegotas domāšanas rezultāts. Gadu gaitā, strādājot savā izvēlētajā melnbaltajā tehnikā un noteiktā tēmu lokā, viņš sasniedzis kaligrāfisku virtuozitāti, kas šoreiz novesta līdz zīmei - abstraktam tēlam, ko veido visdažādāko līniju un laukumu raksti kā viņa daiļrades esence.
"Zīme kā žesta fiksācija. Šajā var vēl zirgu atpazīt, nav tā, ka es šajās abstrakcijās būtu pazaudējis pavisam zirgu, viņš manī vēl ir, nav pametis, tikai parādās konsekventāk un koncentrētāk. Katram no mums ir savs žests - stāvu aizliktām rokām, bet tas nenozīmē, ka es iekšēji nežestikulēju, tas ir ritms, kas ārā raujas - ieliec žestā instrumentu, šajā gadījumā tā ir ota, un top zīme. Latviešu valodā tas ir ļoti atbilstošs - zīmējums un zīme ir kā sakne. Novelkot līniju, tu jau iegūsti kādu zīmi," stāsta Ivars Heinrihsons.
"Viņš tiek uzskatīts par spožu neoekspresionisma pārstāvi, tad te būtu jāpalabo, ka nav saistībā ar 20.gadsimta ekspresionisma virzienu, bet ar abstrakto ekspresionismu, kas ir Ņujorkas skola un uzplauka 20.gadsimta 50., 60.gados. Ar zvaigznēm paralēles var vilkt kā Francis Klains vai Roberts Mazervels. Arī man ir nācies saskarties, izstādot Ivara darbus tepat Eiropā, ka skatītāji domā, ka tas ir kāds no Amerikas skolas pārstāvjiem," stāsta Ilze Žeivate.
