Ienākot izstādē "Mūra nojaukšana", māksliniece Sandra Krastiņa ierauga savu 1989. gada gleznu "Apzeltītie jātnieki" un tūdaļ atceras, kā tā tapa: viņa gleznoja pavisam mazā telpā Pārdaugavā, un, lai redzētu daudzdaļīgo darbu kopā, to vajadzēja nest ārā no mājas. "Fragmentalitāte toreiz bija jaunums, jo pie tā nestrādāja (ka nebija centrā kompozīcija, ka viss nebija skaidri uzzīmēts). Jau tad vairākus gadus
es zināju, ka īstais notikums, par ko es runāju, ir aiz gleznas rāmja. Aiz, nevis gleznā iekodēts. Pasaule ir plašāka, tēma ir plašāka, par ko es runāju savā bildē, un tāpēc šis fragmentējums, kas var turpināties.
Fragmentējums ne kā kopējā nesaredzamība, bet kā kopējā lielums un šinī gadījumā arī draudīgums," skaidro Krastiņa. "Toreiz Padomju Savienība bruka un es gleznoju šo darbu ar sajūtu, ka tas viss ir iziris, varas simbola – zirga – nav, varas nav, viss ir pārvērties par nepārredzamu ainu, vīziju, kur agresijas potence tomēr ir. Toreiz es liku nosaukumu nevis "Zelta jātnieki", bet "Apzeltītie jātnieki" – tātad viņi vairs nav zelta, viņiem vairs nav varas."
"Apzeltītos jātniekus" Sandra Krastiņa gleznoja kopizstādei "Arsenālā", kur tostarp piedalījās Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Aija Zariņa un Edgars Vērpe. Gadu vēlāk pieminētā mākslinieku kopa īstenoja akciju-izstādi "Maigās svārstības". Mēneša garumā skatītāji varēja klātienē vērot mākslas darba tapšanas gaitu. No šīs akcijas-izstādes tad arī patapināts grupas vārds. "Mākslā mēs rādījām to, ko jūtam, ko domājām. Un domājām tajā laikā arī par brīvību un par tikšanu vaļā no tādas ļaunas varas. Par to ir mūsu tā laika darbi," uzsver Krastiņa.
Uz izstādē "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991" tverto laikposmu atskatās Edgars Vērpe: "Mums tā bija jaunība. Laiks bija neticami interesants (tagad dzīve, man liekas, ir stipri garlaicīgāka), nepārtraukti kaut kas mainījās. Pie tam izmaiņas, manā izpratnē, nepārtraukti bija pozitīvas, atšķirībā no izmaiņām tagad. Es to laiku atceros kā ļoti radošu. Ir tāds teiciens – Dievs nedod dzīvot pārmaiņu laikā. Man ir tieši pretēja sajūta. Es domāju, ka mums totāli paveicās, ka mēs dzīvojām pārmaiņu laikā un tajā piedalījāmies.
Es ļoti labi atceros, kā "Maigo svārstību" laikā mēs krāsojām un ārā gāja demonstrācijas, katru dienu biju kaut kādi politiski paziņojumi. Visās lietās bija asums.
Mēs paši gājām visās demonstrācijās, sākot ar metro demonstrāciju. Mēs bijām politiski aktīvi. Mākslinieku savienība bija vieta, kur Tautas fronte pašā sākumā organizējās. Brīvajā laikā no gleznošanas es gāju Sandrai Kalnietei palīgā reģistrēt cilvēkus, kas tur nāca ar dažādām idejām. Tas bija, manuprāt, ļoti foršs un aktīvs laiks."
Atgriežoties pie notikuma "Maigās svārstības", gleznotājs atzīst: "Tā bija akcija, kas pašiem māksliniekiem bija ļoti smaga. Mēs ļoti daudz izdarījām tajā laikā, bet visdrīzāk, ka otrreiz to negribētos. Tas gan fiziski, gan emocionāli bija ļoti grūti. Apmeklētāji bija izstādes daļa, viņi nevarēja traucēt. Vienīgi, kā katrs par to noskaņojās. Man nebija problēmu. Es apmēram biju izštukojis, ko es darīšu, strādāju neatkarīgi un mierīgi varēju runāties ar cilvēkiem."
Tolaik gāja visādi, pauž Edgars Vērpe, kā piemēru piesaukdams jauno mākslinieku izstādi 1987. gadā, kas varēja arī nenotikt: "Atnāca no čekas, lika noņemt Aijas darbu un vietā likt vienu no Sandras darbiem. Mēs pateicām, ka mēs to nedarīsim. Tad bija problēmas, vai to izstādi vispār varēs atvērt. Notika dažādas sarunas. Es atceros, ka
mēs piedraudējām, ka izstādes atklāšanā paņemsim savus darbus un iesim prom, ja viņi atklās ar nomainītu ekspozīciju.
Mums piedraudēja, ka milicija mūs arestēs. Mēs bijām ļoti priecīgi un teicām, ka tas gan būtu labi. Beigās ielika citu Aijas darbu un izstādi atklāja. Viedokļi ir dažādi – vieni uzskata, ka mēs toreiz pārāk izgājām uz kompromisu, bet uz kompromisu izgāja arī partijas komiteja, kas 87. gadā nebija pārāk raksturīgi viņiem. Principa lieta bija, ka piekāpjas no abām pusēm. Es zinu, ka Aijai tas nepatika, viņa bija stingri par to, ka tikai tas viens jāpatur. Bet mums likās būtiskāk, ka izstāde tiek atklāta un viņas darbs tur ir. Arī mākslinieki tur sadalījās uz pusēm: vieni bija tādi, kas bija gatavi konfliktēt ar varu, un bija tikpat daudzi, kas nekādā gadījumā nebija gatavi to darīt."
1984. gada izstādi "Daba. Vide. Cilvēks" Vērpe uzskata par tā laika absolūtu sprādzienu mākslā: "Grūti iedomāties, ka ir izstāde, uz kuru visu norises laiku ārā stāv gara rinda. Tad tas kādam nepatīk, un to vienkārši aizklapē ciet." Nesen gleznotājs esot noskatījies kādu video par tiem laikiem un nodomājis, ka mūsdienu jaunieši vispār nesaprot, par ko tur ir runa. "Tas būtu jātulko un jāskaidro.
Jo tas, kā ir strādāt totālas cenzūras apstākļos un mēģināt radīt kaut kādas lietas, lai pateiktu to, ko tu domā, ko tu jūti, jauniešiem šobrīd pilnīgi nav saprotams,"
spriež Vērpe. "Kaut gan es skatos, ka arvien jau sāk tā cenzūra parādīties. Varbūt viņiem arī nāksies rēķināties ar to, ka kāds viņiem diktēs, ko darīt."
Vēl nebija Latvijas neatkarība pasludināta, kad mēs pa grupu izstādēm braukājām ar sarkanbaltsarkano karogu, atklāj Sandra Krastiņa. "Pašu šūtu, nepareizās proporcijās, bet mēs to aizvedām un Maskavā izstādījām. Un nekas nenotika. Mūsu kolēģi maskavieši pienāca klāt un prasīja: "Vai jūs tiešām gribat tikt no mums prom?" Mēs sacījām: "Jā!" Vai tāds dialogs tagad būtu iespējams? Diez vai," pauž gleznotāja. "Šobrīd, kad ir visi Ukrainas notikumi, kad Krievijā atkal viss ceļas augšā tādā ļaunā mērcē, sajūta ir draudīgi baisa. Man personīgi likās, ka tas viss ir beidzies, tā ir pagātne un tas ir aizmirstības laiks, kas ir jāpatur prātā, bet tā nevar būt šodiena. Līdz ar to es domāju, ka šī izstāde ["Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991"] ir ļoti aktuāla. Darbos var redzēt gan bailes, gan trauksmi, gan nervozitāti un vienas personas situāciju pret varu. Tā bija daudzu mākslinieku tēma pirms 90. gada, un atkal tas ir svarīgi. Izstāde ar savu sajūtu ir arī par šodienu."
