Galerija "Daugava" atsāk izstāžu dzīvi ar gleznotāja Kaspara Zariņa personālizstādi "Sestā maņa", kas atspoguļo cilvēka intuīciju, iedzimto gudrību un iekšējo balsi.
Gleznotājs un mākslas pedagogs Kaspars Zariņš ir pārliecināts:
"Intuīcija ir viens no galvenajiem mākslinieka instrumentiem, bez tā, ka viņš prot gleznot, bez tā, ka viņš lasa grāmatas.
Un šī gleznu izstāde ir būtībā mana atgriešanās pie figuratīvas glezniecības, jo es kādu laiku biju kļuvis abstrakts, un tas ir saistīts ar to, ka es vēlējos atkal figūrā uzgleznot cilvēkus tā, lai skatītājam varētu likties, ka viņš viņu pazīst. Bet es absolūti nevienu neesmu gleznojis kā prototipu no dabas, es vēroju dabu, bet negleznoju no dabas. Tas mans izaicinājums ir parādīt cilvēka psiholoģiju, cilvēka ķermeņa valodu."
Jau trešo reizi mākslinieks pievērsies "Svētā vakarēdiena" tēmai, darbs radīts Ukrainas kara laikā. "Pēdējā lielākajā darbā pretstatā pārējiem, kas ir nelieli, ir "Svētais vakarēdiens" jeb "Pēdējās vakariņas", kas būtu precīzāk, kurā es nerisinu reliģiskas dabas problēmas, bet es risinu jēdzienu, ko nozīmē diskusija. Es uzskatu, ka tad, kad notika šīs "Pēdējās vakariņas", un tagad nekas nav mainījies, vienmēr cilvēki domā par dzīves jēgu, par savstarpējām attiecībām, un "Svētais vakarēdiens" ir stāsts par nodevību, par mīlestību, par visām cēlām un idejiski pilnām lietām. [..] Un arī dažos citos darbos, kā "Sāpoša sirds", es mēģināju pieskarties savā izpratnē šim Ukrainas karam, ko Krievija ir uzsākusi."
Pēdējo divu gadu laikā radītajās gleznās redzama atgriešanās pie Kaspara Zariņa iemīļotā tēla Pedanta, kas sākotnēji bija kā viņa alter ego, bet ar laiku kļuva par visas radošās darbības simbolu. Par vienu no darbiem ar nosaukumu "Nezināmais ceļš" mākslinieks teic: "Tas ir tas, kas manā izpratnē liek māksliniekam attīstīties, ka viņam noteikti ir jāpienāk pie tās robežas, kurā viņam ir grūti iet tālāk jeb viņš nezina, kur doties. Un tad ir tāds jēdziens kā pašattīstība, un šai gadījumā tā mana figūra ir būtībā mana iekšējā ego atspoguļojums, kas jau man risinājās pirms 10–15 gadiem caur Pedanta tēlu. [..] Protams, kā vienmēr mani interesē krāsa, krāsa kā viela, krāsa kā saturs.
Es vēlos ar savu krāsu meklēt ko nebijušu, bet tai pašā laikā es mēģinu caur viņu aizskart cilvēka prātu, aizskart viņa sajūtas un pamodināt viņā tieksmi pēc garīgā, pēc intuitīvā, pēc visa tā, kas nav redzams tiešā veidā."
Tvert pasauli ar "Sesto maņu" izstādē skatītāji gaidīti līdz 11. jūnijam.
