In Memoriam: Pēteris Martinsons - mākslinieks, skolotājs, Latvijas vārda nesējs pasaulē

Mākslinieks Pēteris Martinsons savu 82 gadus bagāto mūžu veltīja keramikai, nesa Latvijas vārdu pasaulē, kā arī bija skolotājs vairākiem desmitiem mākslinieku. Martinsonu pēdējā gaitā pavadīs ceturtdien pulksten 14, Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

„Man nekas nevienam nav jāpierāda,” tā pirms nepilniem diviem gadiem teica arhitekts un keramiķis Pēteris Martinsons, kurš mūžībā aizgāja 2. augusta rītā. Tomēr mākslinieka gaišums un mīlestība turpina strāvot caur viņa darbiem un cilvēkiem, kas viņam bija apkārt.

„Mīlestība. Tas ir tas, ko viņš deva jebkuram. Jebkuram, neskatoties, vai viņš ir dežurants vai viņš ir direktors,” atceras Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iveta Šveisberga. Ar muzeju Martinsonam bija izveidojusies īpaša draudzība. Tajā notikušas vairākas mākslinieka personālizstādes, kā arī aizvien aplūkojams stends ar simpoziju laikā tapušiem mākslas darbiem.

„Tā bija viņa mīlestība pret mākslu, pašaizliedzīga. Viņš mākslai tiešām veltīja visu sevi, un ar tieši tādu pašu mīlestību viņš izturējās pret ikvienu, ko viņš sastapa savā dzīves ceļā,” saka Rīgas Porcelāna muzeja kuratore Ieva Nagliņa.

Draudzības un savstarpējas mīlestības apliecinājumus Nagliņa demonstrē ar piemēru: „Vienmēr paliek atmiņā viņa īpašie, mazie uzmanības apliecinājumi. Tu, piemēram, atnāc uz darbu, un katram uz galda ir atstāts kāds mazs ziedu pušķītis, jo tie ir pirmie pavasara ziedi, vai tikko svaigi spiestas sulas viņš tirgū ir nopircis, atnesa mūs pacienāt.”

Pēteris Martinsons pēc izglītības ir arhitekts, tomēr savu dzīvi veltījis darbam ar mālu. Keramiķim bijušas vairākas personālizstādes, viņš piedalījies neskaitāmos simpozijos, kā arī mālu Latvijai padarīja par starptautiski nozīmīgu augustu māksliniecisku vērtību.

Reiz intervijā Martinsons intervijā minēja savu dzīves sūtību: „Lai daudzmaz nodzīvotu to dzīvi. Un viens, ko es varu teikt, vismaz pret māliem un ar māliem es esmu bijis godīgs. Māls ir ļoti jūtīgs materiāls. Tam vajag nepārtrauktu uzmanību. Ja šīs uzmanības nav, ja neesat pietiekami bieži aprūpējis, apgrozījis, apsedzis, paskatījies, tad māls atriebjas. Mēdz saplīst. Viņam ir atmiņa. Māls ir ļoti greizsirdīgs materiāls.”

Mākslinieka Pētera Martinsona agrīnais skolnieks Juris Gagainis atzīst, ka keramiķis savu dzīves sūtību ir attaisnojis: „Viņš ir patriotiskākais mākslinieks mālam.” Gaigainis uzsver keramiķa pedagoģiskās spējas. Skolotāja gaitas Martinsons uzsāka pagājušā gadsimta 60. gados, kad viņu - jauno arhitektu - kā mācībspēku uzaicināja strādāt Lietišķās mākslas vidusskolā.

Līdz ar pedagoga talantu jebkura saruna pārvērtusies par mācību stundu, atceras Rīgas Porcelāna muzeja kuratore Ieva Nagliņa. „Es domāju, tas viņa pedagoga talants arī tiešām bija izcils. Patiesībā tas bija tāds nepārtraukts process, katra saruna ar viņu bija kā tāda mācību stunda. Katrs varēja gūt kaut ko vērtīgu.”

Gadu desmitu laikā Martinsons izglītojis veselu mākslinieku paaudzi. Metālmākslinieks Juris Gagainis norāda, ka tieši keramiķa dēļ viņš kļuvis par mākslinieku: „Vienmēr esmu viņu godājis kā savu skolotāju, un vienmēr man tas ir bijis liels lepnums, ka viņš man ir bijis. Un es esmu gan šobrīd, gan visu savu atlikušo dzīvi ļoti pateicīgs Pēterim.”

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti