Personālizstādi nosaukums „Dažādi gadi divos stāvos” ir mākslinieka paša izdomāts un tas nebūt nenorāda tikai uz ekspozīciju divos līmeņos, nosaukums ietver pat zināmu intrigu, jo gleznotājs iecerējis parādīt dažādu periodu darbus, kāds viņš bija un kāds viņš ir šodien.
Nesen kādā sarunā par glezniecību Vecozols teicis, ka glezniecības robežas ir bezgalīgas, tāpat kā horizonts.
Tas jāsaprot, ka arī mākslinieka ceļš ir bezgalīgs un tā piepildījums ir atradumos, gleznieciskos atradumos, kurus atklājam uz audekla.
Imanta Vecozola mīlestība ir tonālā glezniecība, kur liela nozīme gaismai, kas ļauj ieraudzīt formu, telpu, krāsu tās toņu un pustoņu niansētajā smalkumā, kas ikreiz liek noticēt Vecozola izcilajai meistarībai. Imants Vecozols nekad nav meklējis savai glezniecībai kādus satriecošus motīvus, kas varētu piesaistīt uzmanību, jo pēc meistara uzskatiem, tēma mākslas darbā norāda tikai uz mākslinieka interešu loku, bet nekad nenosaka tā kvalitāti.
Vecozols glezno lietas ap sevi, tās ir viņam tuvas un mīļas un nāk no viņa bērnības, izteikti zemnieciskas vides ar savu ētisko un estētisko vēstījumu, tāpēc Vecozols tiek uzskatīts par balto kluso dabu meistaru, no kā viņš pats jau sāk it kā nogurt, jo ir arī Latvijas daba, zaļie meži, ozoli un dīķi, ir lauku cilvēki un viņu darba vide, ir baltās sniegotās ziemas un ir pilsēta ar saviem varenajiem namiem, jumtiem un nomalēm un tur vērotām situācijām, bet kā jau teicu, Vecozols mazāk domā par to, ko gleznot, viņam svarīgi ir kā atrast pareizās tonālās attiecības un tieši tas viņu vilina jau gadu desmitiem un viņa atradumi vienmēr priecē tos, kas saprot un novērtē glezniecību.
